Tajā dienā, kad katrs tiks tiesāts par to, "ko, miesā būdams, darījis", jebkurš aizbildinājums, ar ko šodien savtīgi attaisno desmitās daļas, dāvanu un ziedojumu atturēšanu, [308] izzudīs kā rasa, saulei uzlecot. Ja vien nebūtu par vēlu uz visiem laikiem, cik labprāt daudzi vēlētos atgriezties pagātnē, lai labotu savu raksturu! Bet tad tiešām būs par vēlu kaut ko mainīt tiem, kas nedēļām, mēnešiem un gadiem ilgi tika aplaupījuši Dievu. Viņu liktenis būs izšķirts — izšķirts uz visiem laikiem.(..)
Savtība ir nāvīgs ļaunums. Mīlestība uz sevi un bezrūpīga vienaldzība attiecībā uz specifiskajiem līguma noteikumiem starp Dievu un cilvēkiem, atsakoties būt par uzticīgiem namturiem, ir izsaukušas lāstu tieši tā, kā Kungs jau to iepriekš bija paredzējis. Šīs dvēseles pašas sevi šķir no Dieva, un ar savu spriedumu un piemēru arī citus pamudina neievērot skaidros Kunga norādījumus, tā ka Viņš tās vairs nevar svētīt.
