Es redzēju ļaunos eņģeļus cīnāmies par dvēselēm un Dieva eņģeļus tiem pretojamies. Sadursme bija ļoti asa. Ļaunie eņģeļi drūzmējās ap cilvēkiem, ar savu slikto iespaidu saindējot atmosfēru ap tiem un notrulinot viņu uztveres spējas. Svētie eņģeļi [53] bija nomodā par šīm dvēselēm un gaidīja brīdi, lai varētu atvairīt sātana spēkus, jo viņu uzdevums nav pārvaldīt kāda atsevišķa indivīda prātu pret viņa paša gribu. Ja cilvēki padodas ienaidniekam un nemaz necenšas tam pretoties, tad Dieva eņģeļi nevar darīt neko vairāk, kā vienīgi aizturēt sātana pulkus, lai tie briesmās nonākušos neiznīcinātu, līdz viņi saņemtu lielāku gaismu, atmostos un meklētu palīdzību no augšienes. Jēzus svētajiem eņģeļiem nav devis uzdevumu atbrīvot tos, kas paši nepieliek nekādas pūles, lai izglābtos.
Tiklīdz sātans sajūt briesmas zaudēt kādu dvēseli, tas dara visu iespējamo, lai to noturētu. Kad cilvēks, kas nonācis viņa varā, apzinās savu stāvokli un sirsnīgi lūdz Jēzu pēc palīdzības, ļaunais ienaidnieks, baidoties pazaudēt šo gūstekni, ar saviem eņģeļiem pastiprināti aplenc na-baga dvēseli un izveido tai apkārt biezu tumsas aizsegu, lai Debesu gaisma to nevarētu aizsniegt. Bet, kas tādās briesmās pastāv un savā vājumā un bezcerībā paļaujas uz Kristus asins
nopelnu, tā nopietno ticības lūgšanu Jēzus noteikti uzklausīs un sūtīs spēcīgus eņģeļus viņu atbrīvot.
Sātans nevar paciest, ja kāds atsaucas uz viņa vareno Sāncensi, jo tas baidās un dreb Kristus majestātes un spēka priekšā. Izdzirdot sirsnīgu lūgšanu, dreb visi ļaunie spēki. (..) Un, kad, Debesu bruņās tērpti, visspēcīgākie eņģeļi nāk palīgā bezpalīdzīgajai un vajātajai dvēselei, sātans un viņa pulki atkāpjas, apzinoties, ka cīņu ir zaudējuši. [54]
