Cīņa starp labo un ļauno nav kļuvusi mazāk asa kā Kristus dienās. Ceļš uz Debesīm nav palicis gludāks kā tajā laikā. Visi mūsu grēki noteikti jāatstāj. Ir jāatbrīvojas no katras iemīļoto
tieksmju apmierināšanas, kas kavē garīgo attīstību. Jāupurē pat "labā acs" vai "labā roka", ja tās pavedina uz grēku. Vai mēs esam labprātīgi atteikties no savas gudrības, lai Debesu valstībā ieietu kā mazi bērni? Vai gribam šķirties no mūsu paštaisnības? Vai esam gatavi nemeklēt cilvēku piekrišanu? Mūžīgās dzīvības dāvana ir neizsakāmi vērtīga. Vai mēs vēlamies ar prieku pieņemt Svētā Gara palīdzību un tad sadarboties ar Viņu, pieliekot pūles un nesot upurus proporcionāli gaidāmajam ieguvumam? [57]
