Pirmos trīsdesmit dzīves gadus Jēzus pavadīja nepievilcīgajā Nācaretes ciemā. Spriežot pēc Natanaēla izteiciena "Vai no Nācaretes var nākt kas labs?", šīs vietas iedzīvotāji savas bezdievības dēļ jau bija kļuvuši par sakāmvārdu. Par Jēzus jaunību evaņģēlisti tiešām raksta pavisam maz. Izņemot īso ziņojumu par Viņa un vecāku kopējo ceļojumu uz Jeruzālemi, mēs vēl atrodam vienīgi vārdus: "Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu."
Kristus ir mūsu priekšzīme visās lietās. Pēc Dieva nodoma, Jēzus dzīves agrīnie gadi pagāja Nācaretē, kuras iedzīvotāji ar savu izturēšanos Viņam pastāvīgi sagādāja kārdināšanas, tā ka vajadzēja ļoti sargāties, lai šajā samaitātajā un bezdievīgajā vidē Viņš paliktu tīrs un neaptraipīts. Tomēr Pestītājs pats neizvēlējās šo vietu— to noteica Debesu Tēvs, lai Viņa raksturs tiktu pārbaudīts visdažādākos veidos. Tā Jēzus jaunībā tika pakļauts smagiem
kārdinājumiem, grūtībām un cīņām, lai Viņš varētu attīstīt pilnīgu raksturu un kļūt par priekšzīmi bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem.
Bērniem un jauniešiem bieži jāuzturas vidē, kas nelabvēlīgi ietekmē kristīgo dzīvi, un dažreiz tie pavisam viegli padodas kārdināšanām, [79] bet, nostājoties uz grēka ceļa,
vaino samaitāto apkārtni. Jēzus centās palikt neitrāls un, darbīgā dzīvē, čakli strādājot ar savām rokām, kārdināšanas neizaicināja, bet vienmēr centās izvairīties no tādu cilvēku sabiedrības, kuru iespaids bija samaitājošs. Kristum nācās iet pa ceļu, kas bija daudz grūtāks par to, pa kuru bērni un jaunieši jebkad tiks aicināti staigāt. Viņam nebija nodrošināta dzīve pārpilnībā un laiskumā. Viņa vecāki bija trūcīgi un savā iztikā atkarīgi no dienas izpeļņas, tāpēc arī Jēzus ik dienas saskārās ar nabadzību, sevis aizliegšanu un grūtībām. Viņš kopā ar vecākiem pastāvīgi čakli strādāja.
