Nav nekā bīstamāka par grēka maldinošo varu. Tas ir šīs pasaules dievs, kas cilvēkus krāpj, padara aklus un beidzot noved iznīcībā. Sātans nekad uzreiz neatklāj savu kārdināšanu īstos nolūkus, bet tām piešķir šķietami labvēlīgu izskatu. Viņš pat tīri nevainīgus laika kavēkļus cenšas sajaukt ar grēku, ko par tādu it kā neuzskata, un pieviltās dvēseles sevi attaisno, ka tādā veidā varot sasniegt daudz laba. Tomēr tā ir tīrā krāpšana, maskētā elles māksla. Savaldzinātie ļaudis sper vienu soli, kas tos sagatavo nākamajam, jo ir taču daudz patīkamāk ļauties savas sirds tieksmēm, nekā izvēlēties aizsardzību un stāties pretī jau pirmajam blēdīgā ienaidnieka mājienam, lai liegtu tam tālāku tuvošanos.
Ak, cik dedzīgi sātans uzmana, lai viņa izlikto ēsmu labprāt pieņemtu un dvēseles turpinātu iet pa viņa sagatavoto ceļu! Viņš nemaz nevēlas, lai tās pārtrauktu lūgšanas vai formālo reliģisko pienākumu pildīšanu, jo tādā veidā tās viņa darbā ir pat vēl derīgākas. Savu sofistiku un viltīgos slazdus tas ieauž šo cilvēku piedzīvojumos un ticības apliecībā, tā nodrošinot sev milzīgus panākumus.
