Katram ir nepieciešams sevi rūpīgi pārbaudīt, lai Dieva Vārda gaismā saprastu: vai es esmu tīrs vai netīrs? Vai esmu Kristū piedzimis no jauna vai vēl arvien miesīgs, [84] tikai ārēji atgriezies? Ejiet dievišķā Soģa krēsla priekšā un pārbaudiet sevi šajā gaismā, vai nav palicis kāds apslēpts grēks, kāda netaisnība vai elks, ko jūs vēl neesat upurējuši. Lūdziet, jā, lūdziet tā, kā jūs vēl nekad neesat lūguši, lai sātans ar savu viltu jūs nespētu maldināt, lai jūs nedzīvotu nevērīgā, bezrūpīgā un iedomīgā garā, pildot reliģiskos pienākumus tikai tālab, lai nomierinātu
savu sirdsapziņu. (..)
Viens no grēkiem, kas raksturīgs tieši pēdējām dienām, ir tas, ka vārda kristieši izpriecas mīl vairāk nekā Dievu. Esiet pret sevi patiesi! Pārbaudiet visu ļoti rūpīgi! Ak, cik maz ir to, kas pēc uzticīgas sevis izmeklēšanas var raudzīties uz Debesīm un apliecināt: "Es neesmu no tiem, par kuriem te rakstīts; es izpriecas nemīlu vairāk par Dievu." Cik nedaudzi var sacīt: "Es esmu miris pasaulei un tagad dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu. Mana dzīvība ar Kristu ir apslēpta Dievā, un, kad Kristus, mana dzīvība, parādīsies, tad arī es līdz ar Viņu nākšu godībā."
Ak, dievišķā mīlestība un līdzjūtība! Ak, dārgā žēlastība! - vērtīgāka par tīru zeltu. Tā paceļ un izdaiļo garu vairāk kā jebkas cits. Tā sirdi un izjūtas pievērš Debesīm. Kamēr mums apkārt esošie ļaudis nododas pasaulīgajai niecībai, neprātam un izpriecu kārei, mūsu sarunas kavējas pie Debesīm, no kurienes mēs gaidām ierodamies Glābēju. Dvēsele ilgojas pēc dievišķā miera un piedošanas, pēc taisnības un patiesa svētuma. Tuvība ar Kungu un pārdomas par mūžīgām vērtībām mūs pārveido Kristus līdzībā. [85]
