Vai jūs kādreiz esat vērojuši vanagu, kas vajā biklu balodi? Pēdējais instinktīvi jūt, ka vanagam, lai sagrābtu savu upuri, jālido par to augstāk. Tāpēc balodis paceļas arvien augstāk un augstāk zilajos debesu plašumos, visu laiku plēsoņas vajāts, kas cenšas to pārspēt — tomēr veltīgi. Balodis ir drošībā tik ilgi, kamēr lidojumā nenogurst un nepagriežas atpakaļ uz zemi; bet, ja tas kaut mirkli sāktu svārstīties [104] un atļautos lidot zemāk, modrais ienaidnieks zibenīgi uzkristu savam upurim. Atkal un atkal mēs, elpu aizturējuši un norūpējušies, varam vērot šo norisi, no visas sirds pārdzīvojot par mazo balodi. Cik gan bēdīgi mēs justos, ja tas kļūtu par ienaidnieka laupījumu!
Arī mēs esam ierauti cīņā — visu mūžu ilgstošā cīņā pret sātanu un tā nemitīgajiem kārdinājumiem. Šis ienaidnieks izlietos jebkuru argumentu, ikvienu viltību, lai tikai sagūstītu dvēseli, tāpēc, lai iegūtu dzīvības vainagu, nepieciešamas nopietnas un nemitīgas pūles. Mēs nedrīkstam nolikt ieročus un atstāt cīņas lauku, pirms neesam panākuši uzvaru, kad varētu priecāties kopā ar Glābēju. Kamēr mēs cieši raugāmies uz mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, varam būt droši; mūsu siltākajām jūtām jābūt vērstām uz augšu, nevis pie zemes lietām. Ticībā mums jāpaceļas arvien augstāk un augstāk, iepazīstoties ar Kristus žēlastību. Ik dienas uzlūkojot Viņa nesalīdzināmo skaistumu, mums arvien vairāk un vairāk jāpieaug Jēzus godības pilnajā līdzībā. Ja dzīvosim tādā savienībā ar Debesīm, tad sātans veltīgi būs izlicis cilpas mūsu kājām. [105]
