Tik tālu mēs esam apskatījuši jautājumus par jēgu un iespējamo patiesību, un es ceru, ka vismaz dažus no jums tas ir vedinājis izdarīt kaut nedaudzus pagaidu secinājumus. Dzīvei ir jēga, ja pasauli izveidojis Radītājs Dievs, mūsu esības Pārākais Avots, no kura tik daudz cilvēku izjūt pilnīgu atkarību. Taču, kā jau teicām – pieņemt šo ideju, un pat pieņemt iespēju vai ticamību, ka šis Dievs – vai kādā vārdā mēs nodēvētu šo „mūsu eksistences Pamatu” – ir nolēmis ar mums komunicēt, turpinot ar iepriekšpieņēmumiem, ka Bībele ir galvenais šīs komunikācijas komponents – tā ir viena lieta, bet pilnīgi kas cits ir noticēt visam tam, ko kristieši apgalvo par Dievu visā savā konfesionālajā daudzveidībā.
Kristieši savā pārliecībā atšķiras neskaitāmos veidos. Fakts, ka eksistē simtiem (bet, ja ņemam vērā arī visas mazākās, tad pat vairāki tūkstoši) dažādu konfesiju un atšķirīgu novirzienu konfesiju iekšienē, tas ir spēcīgs atgādinājums par šo skumjo realitāti. Bet daudzi, pat neņemot vērā šīs konfesionālās barjeras, ir vienprātīgi par dažiem Dieva „atribūtiem” – par Jēzu Kristu un par to, ko Viņš nozīmē cilvēcei, kā arī par noslēpumaino vienību, sauktu par Svēto Garu. Un tomēr – pat atzīt šīs pamatatziņas jau ir pamatīgs solis tālāk par iepriekšējās nodaļās aplūkoto. Mēs vēlreiz varam teikt: tas ir lēciens, patiešām gigantisks lēciens, taču ne akls lēciens tumsā. Turpmākajās lappusēs mēģināsim saprast, vai mums pietiek pamatojuma šim lēcienam.
