Pirms sagatavoties lēcienam, mums jāpārrunā kāds iesākuma jautājums. Ticēt – vai tas ir normāli vai nenormāli? Dažiem jau ir gatava atbilde uz šo jautājumu. Viņi atbildēs, ka ticība ir psiholoģiska novirze, mentāla disfunkcija. Zigmunds Freids (1856 – 1939) bija visslavenākais šī uzskata proponents. Viņš reliģisku ticību uzskatīja kā vēlamā uzdošanu par esošo, taču lietoja arī mazāk laipnus apzīmējumus, piemēram, neiroze, ilūzija, inde un intoksikācija. Freids apgalvoja, ka doma par Dievu kā Debesu Tēvu ir tikai mūsu zemapziņas radīta ar pašu miesīgo tēvu saistītu problēmu projekcija.
Vorens Vilsons (1874-1936), Prezbiteriāņu draudzes vadītājs, evaņģēliskā protestantisma uzplaukumu Amerikas lauku teritorijās izskaidroja ar faktu, ka laukos ir daudz mazizglītotu cilvēku. Saskaņā ar politiskā zinātnieka Herberta Saimonsa (1916-2001) uzskatiem tādu cilvēku uzvedība, kā piemēram, Mātei Terēzei, kas gatavi savas intereses ziedot citu cilvēku interešu labā, skaidrojama ar „pakļāvību” un „ierobežotu racionalitāti”.
Protams, Freidam un citiem viņam līdzīgi domājošiem ir tiesības uz savu viedokli. Tas ir viss – viedoklis. Tur nav pat reālu pierādījumu drusciņu, lai pamatotu šo nostāju. Būtujāpiezīmē, ka, pierakstot visu zemapziņas sfērai, Freida teorija kļūst ērta, lai to nevajadzētu pierādīt. Vēl vairāk – nedaudz padomājot, kļūst skaidrs, ka pats ierosinājums mazināt ticības nozīmi un uzskatīt to tikai par vēlamā uzdošanu kā esošo nav cildināms. Jo saskaņā ar kristiešu filosofa Alvina Plantingas tik pārliecinoši norādīto ir skaidrs, ka daudzas reliģiskās ticības iezīmes vienkārši nesakrīt ar mūsu pārdrošākajiem sapņiem. Kaut vai apdomājiet grēka un tiesas jēdzienus! Daudziem cilvēkiem ne tikvien nav tīkama, bet pat ļoti nepatīk doma par visuvarenu un visur esošu Dievu, kurš pastāvīgi mūs novēro un gatavojas tiesāt!
Pat ja būtu iekļauts kāds vēlamā uzdošanas par esošo elements, Plantinga norāda, ka tas nevar diskreditēt priekšstatu par ticību. Varbūt mūsu Radītājs Dievs ir mūs izveidojis ar šādu iebūvētu vēlmi, lai palīdzētu mums nonākt pie ticības Viņam un daudz labāk apzināties Viņa klātbūtni. Iespējams, ka ievērojamais baznīcas tēvs Augustīns (354-430) vēlējās mums norādīt pareizo virzienu ar savu slaveno aforismu: „Mūsu sirdis nerimstas, līdz tās atdusēsies Tevī, ak, Dievs!”
Pirms mēs atstājam šo aspektu, ļaujiet man pateikt, ka ne viss ir ticība, kas sevi pasniedz kā tādu. Pastāv neveselīgi ticības paveidi, kas cilvēkus nomāc. Tie liek viņiem justies iegrožotiem, padara viņus nervozus un bailīgus. Ir arī tāds ticības paveids, kas vainagojas nepatīkamā iedomībā, uzskatot, ka tikai tam ir vienīgā un pareizā patiesība par visu, un kas veicina neiecietību un bieži vien ir novedis līdz briesmīgām vajāšanām. Hanss Kings (Romas katoļu teologs, kuru, maigi sakot, ne vienmēr ieredzēja paša baznīcas vadoņi) ļoti labi pateica: „Ticība Dievam bieži vien ir bijusi un ir autoritāra, tirāniska un reakcionāra. Tā var radīt nemieru, brieduma trūkumu, prāta ierobežotību, neiecietību, netaisnību, aizkaitināmību un sociālo izolāciju; tā var legalizēt un iedvesmot netikumību, sociālo izmantošanu un karus kā nāciju iekšienē, tā arī starp tām. Taču ticība Dievam var būt arī atbrīvojoša, orientēta uz nākotni un labuma sniegšanu cilvēkiem. Tā var izplatīt ticību dzīvei, briedumu, uzskatu paplašināšanos, iecietību, solidaritāti, radošu un sociālu nodošanos, garīgu atdzimšanu, sociālās reformas un pasaules mieru.”
Alvin Plantinga, Warranted Christian Belief. New York, Oxford: Oxford University Press, 2000. 192.-198. lpp.
Šī „atbrīvojošā” un „labumu sniedzošā” ticība ir tā ticība, kādu mēs apspriedīsim. Vienīgi tāda ticība ir šī vārda cienīga, kura veido cilvēkus, liek tiem pieaugt kā personībām un veido viņus par daudz cilvēciskākiem.”
