„Grēks” (vai viens no tā daudzajiem sinonīmiem) ir atslēgas vārds lielākajā daļā reliģiju. Mēs to jau vairākas reizes esam pieminējuši, gan necenšoties šo terminu definēt. Mēs to darīsim šajā nodaļā. Darbība, kas pretēja dievu vai Allaha, vai kristiešu Dieva gribai, tiek dēvēta par „grēku”. Darīt to, ko īpaši aizliegusi dievība, ir grēks, tomēr lielākajai daļai postmoderno cilvēku šis termins zaudējis savu jēgu. Viņi saka: „Mums, iespējams, piemīt kādas rakstura nepilnības un daudz rūpīgāk vajadzētu piestrādāt pie kādiem no mūsu personības aspektiem, kā arī jāpielabo veids, kā mēs attiecamies pret problēmām vai citiem cilvēkiem, bet pamatā šīs nepilnības novērst – tas ir mūsu spēkos. Iespējams, cilvēkiem nākas ciest no nelaimīgu apstākļu sekām, kuras radušās tāpēc, ka viņi bijuši spiesti uzaugt nožēlojamā vidē un tikuši pakļauti negatīvai ietekmei, taču tas nenozīmē, ka viņi tūlīt pat jāklasificē kā „slikti” vai „grēcīgi” cilvēki.”
Lai cik līdzjūtīgi tas neizklausītos, šāds arguments neiztur kritiku. Ikdienas dzīves skaudrā realitāte stāsta citādu stāstu. Nevar noliegt faktu, ka, neskatoties uz apkārt esošo cilvēku lielo laipnību un godīgumu, mēs tomēr sastopamies ar pietiekami lielu egoisma, alkatības, nežēlības un korupcijas devu. Par nelaimi, viss šis sliktais, ko mēs redzam, ir vairāk nekā tikai virspusēji defekti, kurus cilvēki zināmā laika posmā spēj sevī novērst. Un mums arī jāatzīst, ka pasaulē ir cilvēki, kurus nevar raksturot citādi kā absolūti ļaunus. Nav grūti nosaukt piemērus. Gandrīz automātiski prātā nāk vācu fīrers Ādolfs Hitlers, ļaunais prāts, kas stāvēja aiz holokausta, iespējams, lielākā jebkad izdarītā nozieguma. Un Pols Pots, ļaunais ģēnijs, kas stāvēja aiz sarkanajiem khmeriem un to slaktiņiem Kambodžā 1970-tajos. Taču ir vēl daudz vairāk ļaunu vīriešu (un dažas sievietes), kas spīdzināja un nogalināja, lai remdētu savu varaskāri un nodrošinātos pret jebkādu savu pozīciju apdraudējumu, iznīcinot to, pirms tas spējis radīt jebkādus reālus draudus. Vien padomājiet par tādiem cilvēkiem kā Ugandas Idi-Amins, kurš valdīja pār valsti ar asiņainu dūri no 1971. līdz 1979. gadam, un par pašiecelto imperatoru Žanu Bedelu Bokasu Centrālāfrikas Republikā (1966-1979), kurš pazīstams ar to, ka dzēra savu ienaidnieku asinis un labprāt ēda cilvēka gaļu. Padomājiet arī par diviem nesenajiem personificētā ļaunuma piemēriem: Irākas Sadams Huseins un 11. septembra terora akta iniciators Osama bin Ladens.
Ir vēl daudz citu ļaunu cilvēku, kas uz dažām nedēļām nonākuši laikrakstu virsrakstos un pēc tam pazuduši no sabiedrības redzesloka, ziņām sakoncentrējoties uz citiem brutalitātes piemēriem. Vecākā paaudze atceras Čārlzu Mensonu un viņa destruktīvo kultu, kas bija atbildīgs vismaz par astoņām šaušalīgām slepkavībām pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Es labi atceros ziņojumus par Čikāgas sērijveida slepkavu Džefriju Dameru (1960-1994), jo dzīvoju Savienotajās Valstīs laikā, kad viņu katru dienu pieminēja ziņās. Viņš nogalināja vismaz septiņpadsmit vīriešu un atzinās, ka ir arī apēdis viņu ķermeņu daļas. Tāpat var atcerēties visienīstāko sievieti Anglijā – Miru Hindliju, kura kopā ar savu mīļāko nogalināja trīs bērnus. Un tā šis saraksts varētu turpināties.
Jā, dažu cilvēku ļaunos darbus patiešām nevar raksturot tikai kā „trūkumus”, „nepareizus lēmumus” vai „rakstura nepilnības”. Pat vārds „ļauns” šķiet pārāk pozitīvs viņu šausmīgo darbu raksturošanai.
Papildus personiskajam „grēkam” un ļaunumam indivīdos pastāv arī tāda pasaulē sastopamo nepareizību dimensija, kuru nevar piestiprināt konkrētiem cilvēkiem, bet kam ir korporatīva daba (lai gan tā arī ir un paliek rezultāts neskaitāmu ļaužu aizsāktajam, ko viņi apzināti vai neapzināti turpina veicināt un atbalstīt). Pasaulē pastāvošā nevienlīdzība starp bagātajiem un nabadzīgajiem, endēmiska netaisnība daudzās sabiedrībās, dažās jaunattīstības valstīs un lielajās Rietumu biznesa korporācijās plaši izplatītā korupcija, krāpšana vēlēšanās un apzinātā apkārtējās dabas iznīcināšana – tie visi ir nepārprotami korporatīvā ļaunuma piemēri.
Korporatīvais ļaunums var pieņemt vēl neglītāku seju, kad pilsoņu un reģionālo karu laikā karotāji laupa un bez žēlastības izvaro sievietes un bērnus. Korporatīvais ļaunums manifestējās kauju laukos Pirmā pasaules kara laikā no 1914. līdz 1918. gadam, kuru daudzi jau aizmirsuši, bet kurš izvērtās par vienu no vislielākajām un visbrutālākajām traģēdijām cilvēces vēsturē. Korporatīvais ļaunums izpaudās nāvējošajos kodolieroču sprādzienos Hirosimā un Nagasaki, nerimstošajos bumbvedēju uzlidojumos Vācijas pilsētām, ko Otrā pasaules kara laikā veica sabiedroto bruņotie spēki, kā arī tajā, ko vācu gaisa spēku dēļ bija spiestas pārdzīvot Londona un Roterdama; un arī tādas attālās vietās kā Koreja, Vjetnama, Sudāna un Irāka.
Vai vēl jābrīnās, kādēļ cilvēki novēršas no ticības Dievam? „Kā gan mēs lai ticam Dieva labestībai un mīlestībai,” viņi saka, „kurš „sēž uz sava troņa augstu padebešos”, bet nespēj izmantot savas it kā neierobežotās spējas, lai novērstu vai vismaz aizkavētu visu šo personisko un korporatīvo ļaunumu?” Un vēl nemaz nav pieminētas visas pārējās lietas, kas liek cilvēkiem prātot, kur tad ir mīlošais Dievs, kad uzbrūk traģēdija – kad sieva un māte mirst no krūts vēža 45 gadu vecumā; kad bērnu nogalina piedzēries šoferis; kad tūkstošiem cilvēku noslīkst plūdos Bangladešā; kad tik daudziem cilvēkiem nākas piedzīvot, kā visu tiem piederošo aizslauka viesuļvētra? Un šis saraksts tā var turpināties gandrīz bezgalīgi.
Šie jautājumi nav tikko radušies. Cauri laikiem cilvēki ir jautājuši: kāpēc? Un tomēr – mūsu laikā šādi jautājumi tiek uzdoti arvien intensīvāk. Postmoderniem cilvēkiem ierastās atbildes vairs neder. Dzīve ir uzkrītoši netaisna pret tik daudziem. Kā tas sader kopā ar Dievu, kuram jābūt taisnam un ideālam, un kuru kristieši pasludina kā mīlestības Dievu?
Es neizlikšos, ka man būtu pilnīga atbilde, kas nekavējoties un pilnībā apspiestu protesta un neizpratnes saucienus, vienā mirklī nojauktu šo dziļi izjusto neuzticību tādam Dievam. Jo galu galā cilvēciskā izteiksme nespēj sniegt apmierinošu skaidrojumu grēka un ļaunuma eksistencei. Nav izskaidrojuma faktam, kā universā, kas radīts pēc tik perfekta plāna, viss tik lielā mērā varēja saiet grīstē. Vai ideālais Dievs (un tādam Viņam būtu jābūt, ja mēs Viņu varam saukt par Dievu) bija pieļāvis fundamentālu kļūdu savā radīšanas plānā? Vai kāds vai kaut kas sameta sprunguļus ceļā? Bībele atsaucas uz Sātanu un „ļaunajiem eņģeļiem” , kuri zaudēja savu sākotnējo pilnības stāvokli. Bet kā tad tā? Kā tas varēja notikt? Uz šiem degošajiem jautājumiem sniegt drošu atbildi nav iespējams. Ļaunuma izcelšanās paliks noslēpums.
Bet, lai arī cik noslēpumaina paliktu ļaunuma izcelšanās, tā realitāte ir nenoliedzama un universāla. Nav tāda cilvēka, kuru tas nebūtu ietekmējis. „Nav neviena taisna, it neviena,” citējot Psalmus, paziņo apustulis Pāvils, rakstot draudzei Romā. „Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Ikviens cilvēks savā ziņā ir līdzatbildīgs par ļaunuma eksistenci savā paša dzīvē un pasaulē, taču – vēl kas vairāk. Katru reizi, kad cilvēki izdara kaut ko sliktu, aiz tā visa stāv kāds spēks vai vara, kas viņus iedrošina šo slikto darbu paveikt. Šis spēks tiek nosaukts par „slepkavu no iesākuma”, kurš sāka kosmisko karu pret Dievu, kā mēs to redzējām iepriekšējā nodaļā. Tāpēc, savā ziņā, ļaunums raksturojams gan kā pārcilvēcisks, gan – zemcilvēcisks. Tas ir zemcilvēcisks tādēļ, ka iznīcina pilnīgo cilvēka potenciālu, kādu savām radībām paredzēja Dievs. Un tas ir pārcilvēcisks tādā nozīmē, ka cilvēks kļuvis dalībnieks kosmiskajā cīņā, kura ietver draudīgus spēkus, kādiem cilvēks ar savu ierobežoto dabisko spēku nevar pretoties. Patiešām – tas viss daudzējādā ziņā paliek „noslēpums”, bet šis fakts to nepadara par mazāk briesmīgu realitāti.
Patiesībā Bībele izmanto šo pašu terminu saistībā ar ļauno un atsaucas uz ‘netaisnības noslēpumu’. Skat. 2. Tesaloniķiešiem 2:7.
Romiešiem 3:10; Psalmi 14:3.
Romiešiem 3:23.
