Ļaujiet man iesākt šo nodaļu, atgādinot ievadā teikto. „Ļaunuma” eksistence vienmēr ir bijusi problēma, kas daudziem likusi atteikties no kristīgās ticības. Jo kā gan pasaulē, kurā ir mīlošs Dievs, raksturots kā visspēcīgs, tiek pieļautas tās briesmīgās lietas, kas notiek mums apkārt? Šis ir īpaši grūts jautājums postmoderniem cilvēkiem, kuri iemācījušies neuzticēties nevienam no tiem „lielajiem stāstiem”, kas cenšas izskaidrot ļaunuma realitāti. Taču, lai cik grūti tas nebūtu, mums ar to ir jātiek skaidrībā.
Šajā nodaļā mēs sastapsimies ar diviem kristīgās ticības jautājumiem, kurus vislabāk var raksturot kā „mistērijas”, jo mēs redzēsim, ka, lai arī ko mēs teiktu par šiem noslēpumiem, cīnoties izprast ar tiem saistītos visāda veida jautājumus, mēs neiegūsim pilnīgi viennozīmīgas un apmierinošas atbildes visos to aspektos. Bet par spīti faktam, ka mums paliks daudzi neatbildēti un neatbildami jautājumi, mēs tāpat šīs mūsu izpētes ceļojuma fāzes laikā izdarīsim pārsteidzošus atklājumus, kas savukārt iekļausies arvien stiprākajā „attaisnojamo” jeb pamatoto uzskatu tīklā. Es domāju, ka šie turpmākie atklājumi pavisam noteikti veidos jēgpilnu saskaņu ar iepriekšējās nodaļās izdarītajiem secinājumiem. Es jums lūdzu to visu uztvert ar visatvērtāko prāta stāvokli, kādu vien jūs spējat ieņemt – no vienas puses „grēka un ļaunuma noslēpumu”, bet no otras puses „dievišķās žēlastības noslēpumu”.
