Pirms dodamies tālāk, grēka jēdziens ir jādefinē daudz precīzāk. Kādu nozīmi šim tik plaši, bieži vien tik vieglprātīgi izmantotajam vārdam sniedz Bībele? Vai ir kāda noteikta norma, kura mums pasaka, kura darbība ir uzskatāma par grēku, bet kura ne? Vai arī tas ir pilnībā subjektīvs jautājums, kas atkarīgs no paražām un tradīcijām nevis no objektīviem standartiem? Šai vietā postmodernisma gars un Bībeles vēsts krasi atšķiras. Postmoderniem cilvēkiem problēmas sagādā absolūta patiesība un absolūtas morāles normas. Un daudzi kristieši piekritīs daļai no viņu kritikas: pagātnē ļoti daudzas lietas priesteri un mācītāji sauca par „grēku”, lai gan tam nebija Rakstos sniegta reāla pamata, un runas par „grēku” bieži vien ir tikušas izmantotas, drīzāk ļaunprātīgi izmantotas, lai kontrolētu un manipulētu ar cilvēkiem.
Taču, ja mēs pieņemam, ka eksistē Dievs, kurš mūs radījis un ir ieinteresēts mūsos, tad ir pamats uzskatīt, ka mums ar Viņu būtu jāveido tādas attiecības, kādas būtu pieņemamas Viņam un kas sniegtu patiesu laimi mums. Skatoties no tādas perspektīvas, mēs saprotam pravieša Jesajas vārdus, kad viņš gribēja mainīt to cilvēku domāšanas virzienu, kuriem bija aicināts sludināt: „Bet jūsu pārkāpumi [sinonīms „grēkiem”] jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums.”
Grēks savā būtībā ir viss, kas cilvēkus nošķir no Dieva. Vai arī, citējot kādu citu Bībeles frāzi, „.. viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.”
Jesajas 59:2.
Šis ir labs atskaites punkts, tomēr – kā lai mēs to izskaidrojam saprotamāk? Kādas ir dažas no tām lietām, kuras starp mums un mūsu Radītāju izveidojušas barjeru? Ja jautājam detaļas, tad Tuvajos Austrumos jebkurš parasts cilvēks spēj nosaukt septiņus „nāves grēkus”, kuri tiek uzskatīti par galvenajiem cilvēku no Dieva atsvešinošiem netikumiem: lepnība, skaudība, rijība, iekāre, dusmas, alkatība un slinkums. Šo uzskaitījumu būtu vērts pārdomāt arī šodien, bet sarakstu veidošanai parasti ir pamatīgi trūkumi. Tiklīdz jūs tos sastādāt, neizbēgami arī zināmas lietas aizmirstat, un vienmēr atradīsies cilvēki, kuri teiks: „Ar to viss ir kārtībā, jo tas neatrodas sarakstā!” Tā vietā, lai uzskaitītu specifiskas darbības un dažām no tām piekārtu birku „grēks”,mums būtu labāki panākumi, ja ievērotu pamatprincipus un atcerētos, ka Bībele ne tikai nosoda ārējas grēcīgas darbības izpausmes, bet tāpat pievērš uzmanību iekšējiem motīviem. Tas skan loģiski, jo ārējās darbības var sniegt pilnīgi izkropļotu patiesās ainas attēlojumu par cilvēku rīcības patiesajiem iemesliem. Ja mēs spētu saskatīt cilvēku patiesos motīvus, tad daudzos gadījumos viņus uztvertu pavisam citādāk. Problēma, protams, ir faktā, ka mēs parasti varam tikai minēt, kas cilvēkus motivējis. Reizēm var nebūt nekāda skaidrība pat par mūsu pašu īstajiem motīviem. Vienīgi Dievs spēj saskatīt tālāk par ārējo darbību un „pazīst visu cilvēku sirdis.”
Vai mums vismaz ir kādi vispārēji principi, pēc kuriem vadīties? Jā, tādi ir. Tie parasti tiek saukti par Desmit baušļiem. Savā pašreizējā formā tie datējami ar otrā gadu tūkstoša vidu pirms mūsu ēras, kad pēc ebreju atbrīvošanās no ēģiptiešu gūsta tika radīta Izraēla nācija un Dievs viņiem deva konstitūciju. Pirmie četri no šiem desmit principiem runā par cilvēka attiecībām ar savu Dievu, bet piektais līdz desmitais principi sniedz pamata vadlīnijas veidiem, kā mums jāizturas pret saviem līdzcilvēkiem.
Romiešiem 14:23.
1. Ķēniņu 8:39.
Pirmās četras no šīm vadlīnijām saka, ka mēs nedrīkstam jaukt savu Dieva pielūgsmi ar godbijību pret citiem dieviem (elkiem) un ka mēs nedrīkstam pielūgt cilvēka rokām radītus artefaktus, dievišķā simbolizēšanai veidotus objektus. Tās mums norāda neizmantot Dieva vārdu nepiedienīgi un īpašā veidā ik nedēļas Dievam veltīt noteiktu daļu laika – katru septīto dienu. Mēs pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies, jo šim ceturtajam principam ir ārkārtīgi liela nozīme. Nākošie seši principi stāsta mums par ģimenes, laulības, fiziskās dzīvības un īpašuma svētumu, kā arī uzsver, kādu ļaunumu sevī slēpj rotaļāšanās ar patiesību, bet desmitais princips mums parāda skaudības viltīgo ļaunumu. Šīs vadlīnijas nav zaudējušas ne nieka no savas aktualitātes un, patiesībā, ir iedvesmojušas lielākās daļas civilo likumu sarakstītājus.
Nostāšanās pretī Desmit baušļu principiem ir grēks. Stāv rakstīts: „Grēks ir nelikumība,” taču grēkam piemīt vēl cita dimensija. Tas nav tikai jautājums par nepareizi darītām lietām vai šo principu neievērošana un atteikšanās tos piemērot ikdienas dzīvē, vai arī nepareizu motīvu lološana. Tas nav tikai jautājums par ienaidu un slepkavību, par pievilšanu, skaudību vai amorālumu. Grēks nozīmē to, ka nav izdevies sasniegt, ko mēs būtu varējuši, ja patiešām būtu centušies. Tas nozīmē, ka mums nav izdevies realizēt visu savu potenciālu un esam atteikušies no ideālā. Vienam no ebreju valodas vārdiem, kas oriģinālajos Bībeles manuskriptos tiek tulkots kā „grēks”, ir sakne, kas nozīmē „netrāpīt mērķī”. Protams, ja tiktu ņemta vērā vārda „grēks” pilnā bibliskā nozīme, nebūtu tāda cilvēka, kurš varētu lielīties ar savu bezgrēcību.
Skat. 2. Mozus 20:1-17 vislabāk zināmajai versijai; mazliet savādāku versiju, kura tieši tāpat glabā tos pašus desmit principus, izlasiet 5. Mozus 5:6-21.
1. Jāņa 3:4.
Piedevām – ir vēl kāds aspekts, ko vajadzētu pieminēt. Lai gan daudziem cilvēkiem ir vāja nojausma par to, kas patiesībā ir grēks, viņi tomēr spēj izjust nopietnu vainas sajūtu, lai cik paradoksāli tas neliktos. Varētu teikt, ka vainas izjūta ir pozitīva: tā pierāda, ka sirdsapziņa – mūsu iekšējais labā un ļaunā kompass, acīmredzot daļa no cilvēciskas būtnes pamatsastāva – vēl joprojām funkcionē pareizi vai vismaz „darbojas” kādā rudimentārā veidā. Daži tikai paretam sajūt vāju vainas apziņas izpausmi, saprotot, ka izdarījuši ko tādu, ko viņiem nevajadzētu darīt. Neskaitāmi citi cilvēki tomēr cieš no spēcīgas vainas apziņas ikreiz, kad lietas notiek ne tā, kā domāts, ja ir pieņemti nepareizi lēmumi un nav tikušas izmantotas vienreizējas iespējas. Viņi saprot, ka likuši ciest citiem cilvēkiem, un vēlas, kaut spētu izlabot izdarītās kļūdas un paņemt atpakaļ pateiktos vārdus, kuriem nevajadzēja nākt pār lūpām. Viņi jūtas ārkārtīgi vainīgi, jo ir krāpuši savu partneri, atstājuši novārtā bērnus vai sagrāvuši savu veselību, piekopjot atkarību radošus ieradumus. Viņi atskatās uz izniekotajiem gadiem un veltīgi dotajiem solījumiem ar dziļas nožēlas sajūtu.
Daudziem, kuri cieš no vainas „kompleksa”, nepieciešamas psihologa vai mācītāja konsultācijas. Šis komplekss rodas no pagātnes tumšajiem noslēpumiem, un ir nepieciešama profesionāla palīdzība, lai kļūtu kā no jauna piedzimis, domās pastāvīgi neatgriežoties pie tām lietām, kas izraisījušas tik lielu nožēlu, kā arī lai pagātnē pieļauto kļūdu radītā trauma neparalizētu visu pārējo. Bet īstais un pilnīgākais līdzeklis pret vainu pārspēj jebkurus psihologa vai pat mācītāja padomu sniegtos labumus, jo atbrīvošanās no vainas nav jautājums, ko spēj atrisināt paši cilvēki. Risinājumam jānāk no „augšas”.
Visbeidzot, mums vajadzētu skaidri saprast, ka grēks ved uz nekurieni. Vai arī precīzāk – tas ved nāvē un nebūtībā. Tā nav tikai pagaidu nāve, ko piedzīvojam mēs visi un ko var salīdzināt ar sava veida „miegu”, kā mēs runājām iepriekš. No šāda veida nāves ir iespējams „pamosties”. Mums var būt dzīve pēc šīs īslaicīgās nāves, ja mēs pieņemam dzīves piedāvājumu. Ja mūsu grēki kaut kāda iemesla dēļ nav tikuši izdzēsti, tie novedīs pie pastāvīgas nāves – tādas, kas beidzas mūžīgā nebūtībā. Bībeles termins – „otrā nāve” , saukta arī par „elli”.
Atklāsmes 20:6.
