Kad mēs runājam par grēka problēmas apmēriem, iezīmējas dažas lietas. Grēks un vaina, kā mēs jau redzējām, ir lielāki par mums. Risinājums neatrodas racionālā atziņā, ka kaut kas nav kārtībā un ka mēs, par nelaimi, neesam spējuši rīkoties saskaņā ar objektīviem standartiem vai uzvedības normām. Nē, daudzi turpinās justies nomākti un nožēlojami, nesīs vainas sajūtu mūža garumā, nespēs no tās atbrīvoties, neņemot vērā, ko sapratīs un cik labi būs viņu nodomi nākotnei.
Tomēr – spersim soli tālāk un pamēģināsim paskatīties no Dieva perspektīvas! Protams, un to nevar beigt atkārtot – mēs nevaram sagaidīt, ka ieraudzīsim pilnu ainu, bet varam uztvert dažus mirkļus – tik daudz, cik Dievs pats mums ir darījis zināmu pēc Viņa uzskatiem par veidu, kā visam jānotiek. Pārfrāzējot to vienkāršākiem vārdiem, kas, protams, nespēs pilnībā izteikt šo delikāto tēmu: Dievs nolēma tikt galā ar grēka problēmu radikālā un izšķirošā veidā. Precīzāk sakot, Viņš jau ir ticis galā ar šo problēmu! Par spīti tam, ko mēs redzam sev apkārt šajā pasaulē – cilvēku prieka un piepildījuma galvenais ienaidnieks jau ir sakauts!
Runājot cilvēciskā valodā, varētu likties, ka Dievam bija vairākas iespējas, kā tikt galā ar grēka problēmu.
Varētu iebilst, ka šī ir ļoti cilvēciska valoda, ka Dievam varētu būt bijušas arī citas iespējas. Tā varētu būt, bet mēs tuvojamies jomai, kurā cilvēka prāts nespēj iekļūt. Vēlreiz atkārtošu: būs daudz tādu jautājumu, uz kuriem cilvēks nespēj atbildēt. Bet viena lieta ir pavisam skaidra – Dievs nevarētu šo problēmu ignorēt. Svēts Dievs nevar paciest to,
kas ir pret Viņa dabu. Grēks Viņu sadusmo. Ne tā, kā mēs parasti dusmojamies, jo mūsu dusmas ir bieži vien iracionālas, selektīvas un pat kaprīzas. Dievam riebj grēks. Tas ir pretējs visam, ko Viņš vēlas, un kas Viņš ir. Tāpēc Dievs izvēlējās ceturto iespēju, tā dēļ, kas un kāds Viņš ir. To apstiprina arī viens no galvenajiem Bībeles tekstiem: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Vai arī, kā teikts citā vietā: „Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.”
Tātad – ko īsti nozīmē šie vārdi? Kas notika? Jēzus Kristus cieta un mira. Nav šaubu, ka mēs apspriežam vēsturisku notikumu. Piektdienas pēcpusdienā, apmēram 31. gadā m.ē., pakalnā Jeruzalemes nomalē, romiešu karavīri izpildīja nāves spriedumu Jēzum no Nācaretes. Krītot par upuri vietējās fanātiskās garīdzniecības sazvērestībai, Viņš tika arestēts. Apvainots un izsmiets, Viņš tika notiesāts uz nāvi, piesitot krustā. Tā ir nāvessoda izpildes forma, kādu izdomāja kartāgieši, bet vēlāk to pārņēma un ”pilnveidoja” romieši. Pirms pienaglošanas pie koka staba, kuru notiesātajam pašam vajadzēja aiznest uz nāvessoda izpildīšanas vietu, upuris tika pērts ar pātagu, kuras ādas sloksnēs iestrādāti asi dzelkšņi. Pakārts starp debesīm un zemi dienas svelmainajā tveicē, viņš cieta no ķermeņa atūdeņošanās un mokošas sāpes, paša ķermeņa svaram plēšot rokās un kājās cirstās brūces. Šīs mocības, kas varēja turpināties visu dienu un pat ilgāk, Jēzus gadījumā tika saīsinātas, jo garīdzniekus, kuri realizēja šo plānu, sāka mocīt reliģiskie sirdsapziņas pārmetumi. Savā izkropļotajā vērtību izjūtā viņi gribēja, lai šī situācija tiktu izbeigta vēl pirms saulrieta un tiem nenāktos apgānīt savu svēto dienu! Izlasiet evaņģēlijā šo stāstu pilnībā un neapstājieties vietā, kur Jēzus izsaucas:„Tas ir piepildīts!” Turpiniet un izlasiet arī par to, kas notika pēc kādām trīsdesmit sešām stundām, kad kapa vieta, kurā bija guldīts Jēzus ķermenis, brīnumainā kārtā izrādījās tukša. Ne tādēļ, ka ķermenis būtu nozagts, kā to cilvēkiem vēlējās pasniegt Jēzus ienaidnieki, bet tādēļ, ka Viņš bija piecēlies no kapa atkal dzīvs! Nāve nespēja Viņu paturēt sev.
Jāņa 3:16.
1. Jāņa 4:10.
Lai gan šī kaunpilnā nāve bija briesmīga, ir cilvēki, kuriem nācies ciest pat lielākas sāpes un nomirt pat vēl mokošākā nāvē. Kas gan dara šo Jēzus stāstu tik unikālu? Kādēļ kristieši kopš tā brīža sauc Jēzu Kristu par savu Glābēju? Teologi ir izpētījuši visus Bībeles pierādījumus, un viņiem ir radušās vairākas teorijas. Tīri tehniski tās var iedalīt teorijās, kuras piedāvā objektīvu grēku izpirkšanu, un tādās, kas atbalsta subjektīvu grēku izpirkšanu. Atšķirība starp šīm teorijām šķietami ir tikai formulējumā, tomēr patiesībā tās atšķiras ļoti būtiski. Objektīvās grēku izpirkšanas idejas aizstāvji saka, ka grēka problēma tika atrisināta brīdī, kad Jeruzalemē risinājās šie notikumi. Tajā piektdienas pēcpusdienā Jeruzalemē notika kaut kas, kas pilnībā izmainīja Dieva – cilvēka attiecību ainu un sniedza grēku izpirkšanu. Viss, kas norisinājās pie krusta un kapenēs, rezultātā sniedza glābšanu visiem tiem cilvēkiem, kuri ļoti vēlas to saņemt. Caur šo notikumu ļoti nopietni mainījās viņu statuss Dieva priekšā.
Es ieteiktu sākt ar Marka 14:1 un turpināt līdz Marka evaņģēlija beigām.
Taču subjektīvās grēku izpirkšanas teorijas piekritēji uz šo tēmu raugās no pilnīgi cita skatu punkta, sakot, ka glābšana nav ārpus mums esoša objektīva notikuma rezultāts, bet tā norisinās mūsos. Mēs tiekam izmainīti un atbrīvoti no savām grēcīgajām tieksmēm, kad pārdomājam nesalīdzināmo mīlestību un pašatdevi, kādu savas zemes dzīves laikā, it īpaši savas zemes dzīves pēdējos brīžos, parādīja Kristus, mūsu augstākais Paraugs.
Es nedomāju, ka mums būtu jāizvēlas starp objektīvo un subjektīvo viedokli, jo abi uzskati ir derīgi un papildina viens otru. Es esmu pateicīgs par iegūtajām atziņām, izlasot vairākas teoloģiskas grāmatas par šo tēmu, bet sen jau esmu secinājis, ka „mīlestības mistērija”, kura radās Jēzus Kristus krusta nāves rezultātā, nevar tikt adekvāti izskaidrota ne ar vienu teoriju. Ričards Raiss tam pilnībā piekrīt: „Ko paveica Jēzus nāve? Kādā veidā tā atrisina grēka problēmu? Jaunajā Derībā netiek dota itin neviena atbilde uz šo jautājumu. Apustuļu rakstītajā nav nevienas teorijas par grēku izpirkšanu; patiesībā tur vispār nav teoriju. Tas, ko mēs atrodam, ir dažas satriecošas metaforas vai simboli tam, ko izdarīja Jēzus.”
