Tie, kuri sasniedz patiešām lielas lietas, parasti ir disciplinēti cilvēki. Prezidents Rūzvelts reiz piezīmēja, ka viena no dzīvi postošām lietām ir gļēva dzīvošana bez disciplīnas. Krievijas 1917. gada revolūcijas arhitekts Ļeņins, iespējams, pārspīlēja savu stāvokli, tomēr arī jēga ir viņa teiktajā: „Dodiet man saujiņu disciplinētu cilvēku, kas veltīs savas dzīves man, un es kontrolēšu visu pasauli.” Mēs redzam sportistus un sportistes viņu īsajā slavas mirklī uz Olimpisko spēļu pjedestāla saņemot savu zelta medaļu, bet, ja viņiem pajautātu, lielākā daļa atbildētu, ka šie sasniegumi ir ilgu un nerimstošu trenēšanās gadu rezultāts. Mēs labprāt baudām simfonijas skanējumu koncertzālē, bet, aplaudējot mūziķiem un diriģentam, kaut kur zemapziņā saprotam, ka šis priekšnesums nebija tikai simts talantīgu mūziķu nejaušas sastapšanās rezultāts. Ikviens no viņiem pavadījis daudz gadu, mācoties spēlēt vijoli, oboju vai klarneti, un arī orķestris kopā pavada daudz vairāk laika mēģinot, nekā koncertējot. Autors var būt svētīts ar neparastu valodas un stila izjūtu, bet rakstnieka pirmā grāmata parasti nav viņa labākā grāmata; viņa prasme pieaug cīnoties ar sižetiem un vārdu izvēli. Pat slaveni sludinātāji, kam piemīt talants sarunāties ar auditoriju, stundām ilgi pavada laiku, lasot grāmatas, pārdomājot un rakstot, pirms viņi var nodot tālāk savu vēsti, un arī turpmāka šo prasmju attīstīšana prasīs ieguldīt daudz laika un sagatavošanās. Un mēs visi zinām, ka vairākumam no mums nākas pavadīt ievērojamu laiku pie savām klaviatūrām, līdz dators patiešām dara to, ko mēs vēlamies.
Richard S. Taylor, The Disciplined Life, Minneapolis, Minnesota, 1962. 18.lpp.
Būt disciplinētam nenozīmē, ka jākļūst kā robotam. Mācīšanās un prasmju pilnveidošana prasa koncentrēšanos, bet tā nekad nedrīkst kļūt par apsēstību. Tā prasa laiku, bet būtu nepareizi ļaut tai paņemt ikvienu mūsu brīvo brīdi tā, ka mūsu rīcībā vairs nepaliek ne brīža izklaidei, piedzīvojumiem un neparedzētiem notikumiem. Disciplīna pirmām kārtām nozīmē prioritāšu noteikšanu. Ko mēs uzskatām par patiesi svarīgu? Kā lai mēs sakārtojam lietas secībā no maznozīmīgā uz svarīgo? Disciplīna ir tieši saistīta ar izvēli. Jums var piemist dabiska ziņkāre un jūs varat vēlēties uzzināt itin visu, kas notiek, tomēr nevarat cerēt, ka uzzināsit pilnīgi visu. Jūs varat būt kaismīgs lasītājs, kam patīk orientēties jaunākajā literatūrā vai arī zināt par visu, kas notiek jūs interesējošā specialitātē. Bet jūs nevarat izlasīt pilnīgi visu, kas tiek publicēts. Jums var patikt ceļošana, bet visticamāk – nekad nebūs pietiekoši daudz laika un naudas visu to pasaules vietu apskatīšanai, kas kutina jūsu iztēli. Laika daudzums mums ir ierobežots, tāpat arī enerģija un daudzas citas lietas.
Tomēr tas nepavisam nav tik traģiski, kā varētu likties. Ne ikkatra pieredze sniedz kaut ko mūsu laimei un briedu mam. Ir daudzas lietas šajā grēcīgajā pasaulē, kuras vispār nav vērts izmēģināt. Kā jau pieminēju iepriekšējā nodaļā, daudzām lietām ir negatīvs lādiņš, un tās tikai samazinās, nevis palielinās mūsu piepildījuma sajūtu un dzīves prieku. Ne viss, ko būtu iespējams redzēt, ir redzēšanas vērts, un ne viss, ko iespējams noklausīties vai izlasīt, ir dzirdēšanas vai lasīšanas vērts. Ne katra vieta ir apmeklēšanas vērta. Bez tam – būtu labāk, ja mēs izvēlētos kvalitāti, nevis kvantitāti. Mums jāiemācās pilnībā izbaudīt visu to, ko mēs rūpīgi izvēlamies redzēt, dzirdēt, izlasīt, apmeklēt utt. Ja mums šajā ceļā veiksies, tad pietiks laika un enerģijas, lai attīstītu savas prasmes un talantus pienācīgā veidā.
Disciplīna ietver vairāku principu ievērošanu. Pirmkārt, tikai no tā, vai mēs spējam sevi disciplinēt mazās lietās, būs atkarīgs, cik labi mums veiksies grūtāku izaicinājumu priekšā. Ja man neveicas ar savas dienas kārtības ieviešanu un ievērošanu, un tās vides uzturēšanu kārtībā, kurā es dzīvoju un strādāju – kā gan es varētu uzrakstīt disertāciju vai veiksmīgi tikt galā ar kādu citu nopietnu projektu, vadīt cilvēku grupu vai iemācīties prasmīgi spēlēt saksofonu? Tā nav tikai vienkārša loģika, bet tas ir arī viens no Bībeles principiem: „Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams.”
Otrkārt, mums jāpretojas kārdinājumam vienmēr izvēlēties vieglāko izeju no problēmām un grūtībām. Protams, ir reizes, kad vieglākais risinājums kādai problēmai, kas mūs nomoka jau krietnu laiku, atrodas mūsu acu priekšā. Neticība, ka pārmaiņas pēc risinājums varētu būt arī pavisam vienkāršs, var likt mums ignorēt šo iespēju un nevajadzīgi tērēt laiku sarežģītāka ceļa meklējumos. Bet vispārīgi runājot, kad mēs meklējam īsākos ceļus un vieglākās atbildes, mēs parasti ignorējam vitālus aspektus un esam spiesti samierināties ar daļēju risinājumu. Ja mēs sastopamies ar sarežģītu problēmu un nopietnu izaicinājumu, mums nepieciešama disciplīna situācijas izanalizēšanai un stratēģijas izveidei, kā šo situāciju risināt. Mums jāizlemj, vai mums ir vajadzīgie resursi, lai tiktu ar to galā, vai varbūt nepieciešams iegūt vai pilnveidot vēl kādas prasmes, kā arī – cik lielā mērā mums būtu nepieciešama palīdzība no malas.
Skat. Lūkas 16:10.
Treškārt, un tas ir cieši saistīts ar jau pārrunāto, mums nepieciešami ideāli, mērķi un uzdevumi. Mums nepieciešams izveidot sava veida programmu jeb stratēģiju, lai šos mērķus un ideālus sasniegtu. Tas tā ir jebkurā dzīves sfērā: mūsu darbā, studijās, sakarā ar hobijiem, mājām un arī dārzu. Tikpat lielā mērā tas attiecas arī uz mūsu ģimenes dzīvi un plašākām sabiedriskām attiecībām, iesaistīšanos draudzes un mūsu pašu garīgās labklājības veicināšanā un izaugsmē. Tas jāpiemēro arī mūsu lūgšanu dzīvei un Bībeles lasīšanai. Tomēr plānošana un mērķu nospraušana ir viena lieta; šo plānu ievērošana un reāla mērķu sasniegšana – pavisam kas cits. Tas prasa, lai mēs apzināti izlietotu savas īpašās prasmes, kā arī, disciplinējot sevi, koncentrētos uz šo plānu un mērķu realizēšanu, strādājot, lai pakāpeniski sasniegtu rezultātu.
Ceturtkārt, mums vienmēr jāatceras: ja kaut ko ir vērts darīt, tad to ir vērts darīt labi. Mani vienmēr mulsinājis, kā cilvēki var samierināties ar viduvēji padarītu darbu un dzīvot, nepabeidzot iesākto, bet samierinoties ar viduvējiem rezultātiem, lai gan viņi labi apzinās, ka ir spējīgi visu izdarīt daudz labāk. Jā, tas prasa disciplīnu, bet, ja jūs padarāt darbu iespējami vislabākajā līmenī, tas sniedz arī ilgstošu un dziļu gandarījumu. Kad mēs skatāmies uz Rembranta vai Mikelandželo darbiem, mēs apbrīnojam šo vareno gleznotāju izcilās spējas. Bet modernās tehnoloģijas ļāvušas speciālistiem atklāt dažas šo meistardarbu sākotnējās detaļas. Bieži vien lielas audekla daļas tika vairākkārt pārkrāsotas, tēli pārvietoti vietām vai pievienoti jau esošajiem, sejas izteiksmes vai ķermeņa pozas radikāli izmainītas, pirms mākslinieks bijis pilnībā apmierināts ar savu darbu. Ir ziņas, ka Ernests Hemingvejs pārrakstījis sava slavenā romāna Ardievas ieročiem pēdējo nodaļu vairāk nekā divdesmit reižu, pirms nolēmis, ka ir pienācīgi noslēdzis stāstu. Protams, ir reizes, kad jāķeras pie nākošā projekta un mums jābūt mierā ar standartu, kas neatbilst mūsu perfektuma izjūtai. Tomēr ir arī taisnība – ja kaut kas ir tā vērts, lai to darītu, tad ir vērts, lai to paveiktu pēc iespējas labāk.
Visbeidzot, disciplīna nozīmē gatavību upurēt. Ja jūs vēlaties kaut kur sasniegt labus rezultātus, jums, iespējams, būs jāpamet novārtā citas lietas. Lai sasniegtu vislabāko sportisko sagatavotību, nepieciešami spraigi treniņi un apzināta atsacīšanās no visām tām lietām, kas var apdraudēt fizisko formu. Attīstot muskuļu talantu, no mums tiek prasīta disciplīna un neatlaidība, un, iespējams, par to arī ir maksājama sava cena. Un tas pats īpašā veidā attiecas arī uz mūsu ticības dzīvi un kalpošanu.
