Kļūt un būt par kristieti ir visvienkāršākā lieta pasaulē. Dievs devis mums visu nepieciešamo, radot mūs ar iedzimtu spēju meklēt un atrast Viņu. Dievs mums sevi atklāj caur Bībeli un vēl brīnumainākā veidā – caur Jēzu Kristu. Viņš tika galā ar mūsu grēku problēmu un izveidoja kopību, kurā varam būt kopā ar ticības biedriem, kā arī sniedza mums visu nepieciešamo ticības dzīvei. Kristieši pilnībā paļaujas uz dievišķu žēlastību. „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”
Vācu teologs Dītrihs Bonhofers, kuru nacisti nogalināja tikai dažus mēnešus pirms Otrā pasaules kara beigām, brīdināja: lai arī šī brīnišķīgā žēlastība ir bez maksas, tā nav lēta. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Lai arī, no vienas puses, kļūt par kristieti ir pats vienkāršākais pasaulē, tajā pašā laikā tas ir izaicinājums. Savā grāmatā „Māceklības cena” Bonhofers rakstīja par pretrunīgajiem izaicinājumiem, ar kādiem jāsastopas Kristus sekotājiem:
„Māceklis tiek izrauts no savas relatīvi drošās dzīves un iemests absolūtā nedrošībā (patiesībā gan absolūtā drošībā un Jēzus sadraudzības dotā aizsardzībā), no dzīves, kura ir pārskatāma un aprēķināma (patiesībā gan neaprēķināma), dzīvē, kura ir nepārskatāma un nejauša (tas ir, tādā, kura ir nepieciešama un aprēķināma), no noteiktā sfēras (kas patiesībā ir nenoteiktais) nebeidzamu iespēju īstenībā (kas patiesībā ir atbrīvojoša realitāte).”
Efeziešiem 2:8.
Jāņa 3:16.
Iespējams, šie vārdi jāizlasa vairākas reizes, pirms pa īstam top skaidra to jēga. Kad es par tiem domāju, jūtos kā viens no mācekļiem, kuri arī prātoja, vai viņiem jebkad tas izdosies. Pēc tam, kad Kristus bija izaicinājis bagāto vīru radikāli mainīt savu dzīvesveidu, mācekļi neticīgi pajautāja savam Skolotājam: „Kas tad var tikt glābts?” Atbilde arī mums šodien ir tikpat iedrošinoša, kā toreiz viņiem: „Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas.” J. Heinriha Arnolda komentārs mums to padara vēl saprotamāku: „Dievam dots solījums nenāk no cilvēka uzticības. Mums ir jāpaļaujas uz Dieva uzticību. Neviens nav tik spēcīgs, lai saviem spēkiem izturētu to, kas bija jāpiedzīvo, piemēram, agrīnajiem kristiešu mocekļiem; bet Dievs ir uzticams. Ja mēs nododam sevi Dievam, Viņa eņģeļi cīnīsies par mums.”
Tātad, savā ziņā ir viegli sākt un turpināt ticības svētceļojumu. Tas ir bez maksas, bet tajā pašā laikā – paņem visu, kas mums ir un kas mēs esam. Tas prasa pilnīgu un pastāvīgu nodošanos. Es nevaru atrast piemērotākus vārdus par šiem nesen izlasītajiem:
„Man jums ir jaunumi. Patiesa kristietība, drosmīga kristietība – tāda, kādu sludināja apustuļi Pāvils un Pēteris, un tūkstošiem citu agrīno kristiešu – tā nav priekš svārstīgajiem. Tā nav domāta gļēvajiem, remdenajiem, tiem, kuri daļēji nodevušies vai reizumis aiziet uz baznīcu. Tā ir domāta aizrautīgajiem, tiem, kuriem ir drosme pateikt: „Es ticu Dievam un veltīšu ikvienu savu nomoda stundu viņa mērķiem, vienalga, ko tas maksā.” ’
Discipleship, MacMillan Company, New York, 1965. 62, 63.lpp.
Mateja 19:25, 26.
1994. Heinrich Arnold, Discipleship – Living for Christ in the Daily Grinds, The Plough Publishing House, Farmington, PA, 1994. 35.lpp.
Mike Nappa, The Courage to be a Christian, West Monroe, Louisiana, 2001. 35.lpp.
