Lielākajai daļai organizāciju un uzņēmumu ir savs misijas paziņojums, kas dažos vārdos rezumē, ko viņi vēlas sasniegt un kā grasās to izdarīt. Pasaulplašā Coca Cola impērija apraksta savu misiju kā centienus nodrošināt, lai tās produkcija būtu pieejama ikvienam cilvēkam uz planētas „Zeme”. Un ikvienam, kurš pietiekami daudz ceļojis, nākas atzīt, ka Coca Cola ļaudis savu uzdevumu paveikuši ārkārtīgi labi. Pat attālās, gandrīz nepieejamās vietās jaunattīstības valstīs, kur pat netiek nogādāts pasts un kur nav zināmi veselības aprūpes pamatelementi, Coca Cola kaut kādā veidā tomēr tikusi iekšā.
Misijas formulējums ir svarīgs. Tā izstrādes process palīdz cilvēkiem noteikt viņu galīgo mērķi, bet, redzot to ik dienas acu priekšā, cilvēkiem vieglāk koncentrēties uz saviem pienākumiem. Arī lielai daļai baznīcas organizāciju mūsdienās pastāv formulēti misijas paziņojumi un konfesija, pie kuras piederu es (Septītās dienas adventistu baznīca), nav izņēmums. Tomēr, lai cik svarīgs tas šodien ir man un ikvienam pie šīs strauji augošās kustības piederošajam, tas ir tikvien kā mūsdienīgos vārdos ietērpts pirmais, pirms diviem tūkstošiem gadu formulētais misijas uzdevums. Šo sākotnējo misijas formulējumu bieži vien dēvē par Lielo evaņģēlija uzdevumu (jeb pilnvarojumu), un tas savā pilnīgākajā versijā atrodams Mateja evaņģēlija pēdējos pantos:
Timothy R. V. Foster, 101 Great Mission Statements, Kogan Page, London, 1993. 51. lpp. un tālāk.
„Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”
Ejiet, dariet par mācekļiem, kristiet, māciet. Tāds uzdevums. Kas ir mērķauditorija? Tikpat plaša kā Coca Cola kompānijai: visas tautas (burtiski: visas etniskās grupas). Un kāds ir šīs kampaņas ilgums? No aptuveni 31. gada mūsu ērā līdz pat vēstures beigām.
Pirmā auditorija, kas noklausījās šo Jēzus radītās kustības misijas formulējumu, bija vienpadsmit vīru grupiņa (divpadsmit mācekļi mīnus Jūda, kurš izdarīja pašnāvību pēc Kristus nodošanas). Runājot par cilvēkresursiem, šī misija varēja šķist lemta neveiksmei. Bet brīnumainā kārtā, tai jau no paša sākuma bija milzīgi panākumi. Tas nenotika, pateicoties ārkārtīgi radošai pieejai, milzīgiem materiāliem resursiem, nacionālajam un starptautiskajam tīklam, ko šie vienpadsmit vīri varētu likt darbā. Viņi bija vienkārši, pārsvarā neizglītoti cilvēki, kas nodarbojās ar zvejniecību, tomēr saņēmuši visekskluzīvāko no jebkad pieejamām privātām apmācībām. Vairāk nekā trīs gadus šie vīri pavadīja kopā ar universa Kungu. Un pat ar to vēl nebija pietiekami. Paliekot Jeruzalemē, viņiem bija jāgaida līdz brīdim, kamēr tiks pārdabiskā veidā sagatavoti turpmākajam darbam. Desmit dienas pēc tam, kad augšāmcēlies Jēzus bija atstājis šo zemi, mazo darba grupiņu aizskāra dievišķs spēks tādā veidā, ka visi tobrīd Jeruzalemē esošie to varēja redzēt un dzirdēt. Tā rezultātā pirmā publiskā kampaņa tikko nodibinātajai kristiešu draudzei ieguva tūkstošiem jaunpienācēju.
Mateja 28:19, 20.
No tā brīža kristiešu draudzes augšana vairs nebija apturama. Papētiet Bībeles atlantu (iespējams, ka tas pievienots jūsu Bībeles beigās), un jūs būsit pārsteigti par to, cik intensīvi ceļoja Jēzus mācekļi – tagad saukti par apustuļiem, kas nozīmē – „tie, kas tikuši sūtīti”. Pāvils, kurš arī drīz vien pievienojās pirmajiem apustuļiem, apmēram 30 gadu laikā dibināja jaunas draudzes visā Vidusjūras reģionā. Pirms 1. gadsimta beigām Jēzus Kristus vēsts bija izplatījusies visā senajā pasaulē. Un draudze turpināja augt. Mums ir dokumentālas liecības par to, ka, sākot ar 2. gadsimtu, draudzes pastāvēja arī Francijā, bet Anglijā – ar 3. gadsimta sākumu. Mēs zinām, ka kristietība drīz sasniedza arī Ziemeļāfrikas krastus un virzienā uz Austrumiem nonāca vismaz līdz Indijai.
Šī grāmata nav par draudzes vēsturi. Ja vēlaties ko vairāk uzzināt par kristīgās misijas vēsturi, ieteiktu doties uz tuvāko bibliotēku, kurā noteikti varēsit atrast vismaz dažas labas grāmatas par šo tēmu. Ir aizraujoši lasīt par misionāriem, kuri no Īrijas un Skotijas ceļoja uz daudzām vietām Eiropā, arī par tiem misionāriem, kuri vēlākos laikos devās uz Dienvidameriku un Centrālameriku, kā arī uz Ķīnu un citām vietām Āzijā. Pavisam godīgi jāatzīst, ka dažas no šo misionāru izmantotajām metodēm nebija tās labākās, tomēr tai pašā laikā mēs nevaram neievērot viņu milzīgo ticību, varonību un apņēmību. Kad uz skatuves parādījās protestantisms, pagāja kāds laiks, pirms jaunā kustība uzsāka iepazīstināt visu pasauli ar labajām ziņām. 19. gadsimts pieredzēja modernās misijas ēras aizsākumu, it īpaši tas attiecināms uz Āfriku. Tas bija arī laiks, kad tika organizētas pirmās Bībeles biedrības, nopietni pieņemts izaicinājums pārtulkot Bībeli tūkstošos valodu un dialektu.
Par to lasiet Apustuļu darbu 2. nodaļā.
Absolūtais kristiešu skaita pieaugums ir iedrošinošs – no pusmiljarda 1900. gadā līdz pāri par 2 miljardiem 2004. gadā. Tāpat lielu gandarījumu sniedz pieaugošais Bībeles tulkojumu skaits. Bībele ir visvairāk tulkotā grāmata pasaulē. To pilnībā vai daļēji iespējams izlasīt 2355 no aptuveni 6500 eksistējošām valodām, un tapšanas procesā ir vēl papildus 600 tulkošanas projektu.
Teorētiski Bībele pieejama aptuveni 98 procentiem visu zemes iedzīvotāju, tomēr tas nenozīmē, ka gandrīz visi cilvēki (ja viņi prot lasīt) Bībeli patiešām arī lasa. Un Kristus evaņģēlija izplatīšanas misija ne tuvu vēl nav pabeigta. Patiesībā – statistikas dati rāda, ka kristiešu procentuālais daudzums palicis diezgan nemainīgs – nedaudz vairāk par 30 procentiem.
Pasaules iedzīvotāju skaits dramatiski pieaudzis, bet kristiešu skaita attiecība pret kopējo nu jau ilgāk nekā gadsimtu ir palikusi nemainīga. Par spīti tiem resursiem, kādiir pieejami visiem kristiešiem (viņu kopējie akumulētie ienākumi novērtēti ar vairāk nekā 16 triljoniem dolāru), par spīti 3,6 miljoniem kristiešu draudžu visā pasaulē, par spīti tam, ka darbojas simtiem dažādu misionāru organizāciju, kurās nodarbināti vairāk nekā 300 000 misionāru, un par spīti šobrīd pieejamajām attīstītajām audiovizuālajām mediju iespējām, kristiešu vēsts vēl joprojām nav dzirdēta simtiem miljonu mājās visā pasaulē. Tāpat jāpiezīmē, ka kristietības centrs pamazām no Ziemeļiem pārvietojas uz Dienvidiem. Āfrika un Amerikas palēnām kļūst par galvenajiem kristietības centriem, un liela daļa kristiešu koncentrējusies arī dažādās Āzijas daļās, bet tradicionālajos kristīgajos Rietumos to pamazām saēd sekulārisms un nekristīgās ietekmes.
Daudzi no vairāk nekā diviem miljardiem nekristiešu ir apzināti izvēlējušies tādi būt, un mums šī izvēle jārespektē. Daudziem, iespējams, nekad nav bijusi iespēja nopietni izvērtēt savus uzskatus, un viņi tikpat labi var kļūt par kristiešiem, tiklīdz būs izpratuši kristīgās vēsts unikalitāti. Protams, viņus nedrīkst piespiest un ar viņiem nedrīkst manipulēt. Vienmēr jāsaglabā tiesības brīvi izdarīt savu reliģisko izvēli, bet pēc tam sekot savas sirdsapziņas norādēm. Tomēr, rupji rēķinot, katrs ceturtais šīs planētas iedzīvotājs ne reizi nav dzirdējis par kristiešu Dievu un ir pilnīgā neziņā par to, kas un kāds ir Jēzus Kristus. Aptuveni diviem miljardiem šodien dzīvojošo cilvēku vēl nav bijusi iespēja izlemt „par” vai „pret” kristiešu Dievu. Kā gan tas var būt? Ja Coca Cola ar savu produkciju var iepazīstināt gandrīz ikvienu cilvēku visā pasaulē, kas gan noticis tiem 3,6 miljoniem kristiešu draudžu ar diviem miljardiem locekļu?
Šādu statistiku vāc vairākas organizācijas. Ļoti labu, ik gadu aktualizētu avotu var atrast Starptautiskajā misijas izpētes biļetenā, no kura arī ir ņemti šie statistikas dati.
Skat. Philip Jenkis, The Next Christendom (Oxford University Press, Oxford, 2002.
Acīmredzot liela daļa kristiešu nav tādi, kādiem viņiem jābūt. Lielai daļai no šiem procentiem nav ne īstas degsmes, ne spēka. Daudz kas no tā ir tikai tradīcijas un kultūra. Grūti teikt, cik daudzi no šiem diviem miljardiem cilvēku, kuri apgalvo, ka ir kristieši, baznīcu no iekšpuses redz tikai Ziemsvētkos, kāzās vai bērēs. Daži draudzes misiju atbalsta ļoti minimāli, ja vispār to dara. Simtiem miljonu kristiešu daudz vairāk naudas iztērē par košļājamo gumiju, nekā ziedo savai draudzei. Man gan jābūt uzmanīgam, izsakot šādus radikālus spriedumus, jo ir arī simtiem miljoniem kristiešu visā pasaulē, kas savam Kungam kalpo ar absolūtu nodošanos un ir daudz dāsnāki draudzes darba atbalstā kā savā, tā arī citās valstīs. Un tomēr jāuzsver – misija ir vitāls jēdziens. Kad draudzes jeb baznīcas organizācija zaudē tās misijas aizrautību, tā ir zaudējusi savas eksistences iemeslu un drīz vien zaudēs arī savu dzīvību.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izlēmu pievienoties draudzei, kura izteikti vērsta uz misiju. Tādēļ, ka tā koncentrējusi savu uzmanību uz misiju, tā ir kustībā esoša un augoša. Es draudzei pievienojos savā jaunībā, un līdz šim esmu tajā palicis. Es atceros paziņojumu, kad mana draudze sasniedza viena miljona locekļu atzīmi. Šobrīd man rakstot grāmatu, pie Septītās dienas adventistu Baznīcas piedervairāk nekā 14 miljoni kristītu locekļu un pastāv iespēja, ka ir divtik daudz tādu, kas pielūdz adventistu baznīcās un sevi redz kā adventistu ģimenes daļu. Kopā manas draudzes locekļi ik gadu ziedo dažus miljardus dolāru draudzes misijai. Un šāds uzsvars uz misiju patiešām rada atšķirību. Laikā, kad vispārējais pasaules kristiešu skaits nemainās, šobrīd uz katriem 468 cilvēkiem pasaulē ir viens adventists, lai gan pirms piecdesmit gadiem šis skaitlis bija viens uz 3000!
Ikviens no mums individuālā kārtā var sniegt redzamu ieguldījumu draudzes misijā. Daži no mums var doties uz citām pasaules malām un piedalīties reālā evaņģēlija sludināšanā vai piedalīties cita veida misijas projektos. Daudzi no mums var dāsni ziedot (pienest reālu „upuri” naudas izteiksmē), un visi mēs varam aizlūgt par Kristus vēsts pasludināšanas dažādajiem aspektiem.
Tomēr vislielāko ieguldījumu mēs varam dot mūsu pašu māju apkārtnē. Līdzīgi kā apustuļi senatnē, arī mēs esam aicināti „liecināt” par to, ko Dievs mūsu labā darījis caur Jēzu Kristu. Nereti būs jāsamierinās ar to, ka esam klusie liecinieki. Tas nemaz nav tik slikti, jo darbi tāpat bieži vien runā skaļāk par vārdiem. Bet tad, kad rodas izdevība, mums ir jārunā un ar pārliecību, nekaunoties jāstāsta cilvēkiem par to cerību, kāda mums dota. Tas ne vienmēr ir viegli, un tas var prasīt savu cenu. Ne bez nopietna iemesla Jaunajā Derībā izmantotajam vārdam, kas parasti tiek tulkots kā „liecinieks”, oriģinālvalodā ir vēl viena nozīme – „moceklis”!
