Kārdinājumi netiek pārvarēti kārdinājumu laikā, bet vienmēr pirms tam.
Reiz kāds mācītājs minēja vairākus piemērus, kā, viņaprāt, mums vajadzētu pārvarēt kārdinājumus. Viņš teica: “Pieņemsim, ka jums ir problēmas ar alkoholu. Jūs dodaties uz veikalu un nopērkat pudeli vīna. Jūs iekāpjat atpakaļ automašīnā, noņemat pudeles korķi un pieliekat pudeli pie lūpām. Tajā brīdī jūs apzināties, ka jūs kārdina!”
Nu, laikam gan!
Bet viņš turpināja: “Pieņemsim, ka jums ir problēmas ar narkotikām; jūs sazināties ar savu piegādātāju un nopērkat kārtējo devu. Jūs atgriežaties savā dzīvoklī, izņemat šļirci, uzkarsējat šķīdumu, un tieši tad, kad esat jau gatavi iedurt adatu sev vēnā, jūs saprotat, ka jūs kārdina. Ko jūs darāt? Jūs lūdzat.”
Varbūt viena no mūsu lielākajām problēmām ar kārdinājumiem ir tā, ka mēs gaidām līdz brīžiem, kurus aprakstīja šis mācītājs, un tikai tad mēģinām izlemt, ko darīt. Bet tad jau ir par vēlu! Ja grēks sākas jau prātā, ļaujot pārtrūkt mūsu uzticībai Kristum un paļāvībai uz Viņu, tad mēs tiekam kārdināti, un mēs tam padevāmies jau krietni sen. Ja grēki nav tikai nepareizas darbības, bet arī nepareizas domas, plāni un vēlmes (kā mēs to esam noskaidrojuši iepriekšējās tēzēs), tad kārdinājums bija veiksmīgs jau pirms došanās uz veikalu pēc vīna vai pie narkotiku piegādātāja. Kārdinājums bija kļuvis par grēku tajā brīdī, kad mēs to pieļāvām savā prātā. Plānošana un īstenošana bija tikai nenovēršamie rezultāti grēkam, kas jau bija izdarīts.
Kārdinājums, kura dēļ varbūt kāds izdara grēku, nerada ļaunumu, kas kļūst atklāti redzams, bet tikai attīsta jeb parāda to, kas bija noslēpts un glabāts sirdī. Cilvēks ir tāds, kā viņš domā savā sirdī, jo sirdī dzimst mūsu uzvedība.
Ja jūs saprotat, ka esat izkrituši algebras eksāmenā, patiesā problēma sākās tad, kad jūs neiemācījāties reizināšanas tabulu vai arī nepildījāt ikdienas mājasdarbus. Ja jūs bankā uzzināt, ka jums vairs kontā nav naudas, problēma sākās jau tad, kad jūs nepierakstījāt visus čekus, kurus izsūtījāt, vai arī visu kārtīgi nesaskaitījāt. Ja jūs slīkstat baseina dziļākajā daļā, patiesā problēma ir tā, ka jūs neesat iemācījies peldēt seklajā daļā.
Stiprie ir izmēģinājuši dažādus paņēmienus, mēģinot pārvarēt grēku kārdinājumu laikā. Arī vājie izmēģina šos paņēmienus, bet secina, ka tie neietekmē iznākumu. Problēma nav tā, ka nevaram atrast pareizos vārds, ko teikt vai kā lūgt kārdinājumu laikā. Problēma ir atrast Spēka Avotu, lai tad, kad rodas kārdinājums, Kunga Gars paceļ karogu un aizstāv mūs pret ienaidnieku.
Jebkurš paņēmiens, ar kuru kārdinājumu brīdī kāds mēģina veikt pareizu darbību, liks koncentrēt uzmanību uz sevi, un ar to arī sākas strupceļš. Vienīgais veids, kā iespējams pārvarēt grēku un sātanu, ir raudzīties uz Jēzu, nevis sevi. Pat stiprie ir atklājuši, ka tad, kad viņi ir šķirti no Kristus, viss, ko tie, iespējams, var kontrolēt, ir ārēji redzamas darbības. Viņi nevar izmainīt savas sirds vēlmes.
Kad Jēzus atnāca pie saviem mācekļiem Ģetzemanes dārzā un atrada viņus guļot, Viņš tiem sacīja: “Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!” (Lūkas 22:46) Vai tajā brīdī viņi tika kārdināti? Viņiem bija kārdinājums gulēt. Bet viņi cieta neveiksmi, kad tika kārdināti, jo padevās kārdinājumiem ignorēt pieejamo spēku no augšienes. Un šādas attieksmes dēļ tad, kad pienāca krīze, viņi visi pameta Kristu un bēga.
Ebrejiem 4:16 teikts: “Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” Pārāk bieži mēs esam lasījuši šo tekstu tā, ka mums ir jānāk pie žēlastības troņa nevis īstajā laikā, bet tad, kad ir kāda vajadzība. Tā ir taisnība, ka Jēzus mūs vienmēr pieņem, kad vien nākam pie Viņa, bet, tikai meklējot Viņa žēlastību tagad, mums būs palīdzība, kad pienāks vajadzības brīdis. Viņš vienmēr piedāvā grēku piedošanu, bet, ja mēs esam atpestīti no grēkošanas, tas būs tāpēc, ka būsim meklējuši Viņa spēku, pirms vēl tikām kārdināti. Mēs gūstam uzvaru, iemācoties dzīvot Viņā katru dienu, katru brīdi.
