Uzvara nav kaut kas, ko mēs sasniedzam. Mēs to saņemam.
Atklāsmes grāmatā no 1. līdz 3. nodaļai uzrakstītajām visām vēstīm, kas adresētas septiņām draudzēm, ir viena galvenā tēma — uzvara. Katrai draudzei tiek dots īpašs apsolījums, apsolījums tiem, kas ir uzvarējuši. Efezas draudzei tas ir šāds: “Tam, kas uzvar, es došu ēst no dzīvības koka, kas ir Dieva paradīzē.” (Atklāsmes 2:7) Smirnas draudzei savukārt veltīti citi vārdi: “To, kas uzvar, neievainos otrā nāve.” (11. pants) Pergamas draudze var lasīt šādu apsolījumu: “Tam, kas uzvar, Es došu no apslēptās mannas, Es viņam došu baltu akmeni, un uz akmens būs jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū.” (17. pants)
Tiatīras draudzei veltīts cits teksts: “Tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām.” (26. pants) Sardu draudze saņem šādu apsolījumu: “Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, viņa vārdu Es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā.” (Atklāsmes 3:5)
Vēstījums Filadelfijas draudzei: “To, kas uzvar, Es darīšu par balstu Sava Dieva templī, un viņš no tā nekad neaizies, un Es rakstīšu uz viņa Sava Dieva vārdu, arī Mana Dieva pilsētas, jaunās Jeruzālemes, vārdu, kas nokāpj no Debesīm, no Mana Dieva, un Manu jauno vārdu.” (12. pants)
Un visbeidzot Lāodikejas draudzei: “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” (21. pants)
Izklausās, ka būt uzvarētājam ir diezgan svarīgi. Kungs uzvarētājiem piedāvā nopietnus iemeslus tādiem būt: ēst no dzīvības koka, baudīt apslēpto mannu, saņemt jaunu vārdu, gūt varu pār visām tautām, tikt ietērptam baltā tērpā, būt Dieva tempļa balstam un sēdēt kopā ar Kristu Viņa tronī.
Dažreiz cilvēkiem rodas doma: ja es saku, ka uzvara ir
dāvana, tad tas kaut kādā mērā nav tik svarīgi. Nekas nevarētu būt tālāk no patiesības. Glābšana arī ir dāvana — vai glābšana ir svarīga? Ticība ir dāvana — vai ticība ir svarīga? Nožēla ir dāvana — vai nožēla ir svarīga? Dievs ir paredzējis mums uzvaru — un pat vairāk nekā uzvaru. Viņš vēlas, lai mēs būtu vairāk nekā uzvarētāji Viņā, kā tas uzsvērts Romiešiem 8:37.
Kad Dievs runā par uzvaru un pat vairāk nekā uzvaru, par ko tieši Viņš runā? Vai tā ir uzvara pār grēkiem? Nē. Tā ir uzvara pār kaut ko, kas ir daudz grūtāk vadāms. Kristieša dzīve ir cīņa un ceļojums. Bet uzvaru, kura jāiegūst, nevar panākt ar cilvēcisku spēku. Cīņas lauks ir sirdī. Cīņa, kas mums jāizcīna, — varenākā cīņa, ko cilvēks jebkad izcīnījis, — ir sevis nodošana Dieva gribai, sirds pakļaušana mīlestības valdījumam.
Ievērojiet: tā ir sevis pakļaušana, atteikšanās no sevis un vadības uzticēšana Dievam; tas šajā situācijā ir galvenais jautājums — nevis atteikšanās no sliktām lietām.
Varbūt šī ir vienīgā cīņa Visuma telpā, kurā gūst uzvaru, no kaut kā atsakoties. Un tā kā viss minētais ir taisnība, tad neizbēgami, ka uzvarai vajadzētu būt dāvanai, jo pakļaušanās un nodošanās ir dāvanas. Mēs paši nevaram uzvarēt ļaunās tieksmes un ieradumus. Mēs nevaram pārspēt vareno ienaidnieku, kas mūs tur verdzībā. Tikai Dievs var sniegt mums uzvaru.
Metodi, kā gūt uzvaru, mēs jau esam pamanījuši vēstī, ko Dievs dod Lāodikejas draudzei: “Tam, kas uzvar, Es došu sēdēt pie Manis uz Mana goda krēsla, tā, kā Es esmu uzvarējis un sēdu pie Mana Tēva uz Viņa goda krēsla.” Kā Jēzus uzvarēja? Paļaudamies uz Sava Tēva spēku un uzturot attiecības ar Savu Tēvu — nevis cīnoties ar sātanu Saviem spēkiem, lai gan Viņam bija spēks, kāds mums nepiemīt. Uzticoties Sava Tēva spēkam un varai, Jēzus kļuva par Uzvarētāju. Un, uzticoties Viņam, ticībā Viņam, arī mēs gūsim uzvaru. “Un viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli — mūsu ticība.” (1. Jāņa 5:4)
