Uzstāšanās apmēram divi simti cilvēku priekšā, kuri izbaidīja atpūtu Goguac ezera krastā Batl-Krīkas tuvumā, Mičiganā, 1870. gada maijā.
Es domāju par to, cik ļoti mūsu sapulcēšanās šodien šeit atšķiras no sanāksmēm, kādās parasti pulcējas neticīgie. Lūgšanu, Kristus vārda pieminēšanas un reliģisku lietu aplūkošanas vietā būtu dzirdami vieglprātīgi smiekli un tukšas sarunas. Viņu mērķis ir “labi” pavadīt laiku. Viss iesāktos nejēdzībā un beigtos tukšā uzpūtībā. Mēs šīs sanāksmes vēlamies vadīt tā un arī paši izturēties tā, ka mājās varētu atgriezties ar tīru sirdsapziņu, bezvainīgi Dieva un cilvēku priekšā; ar apziņu, ka neesam sāpinājuši, vai kaut kādā veidā kaitējuši tiem, ar kuriem kopā pulcējāmies, kā arī neesam atstājuši ļaunu iespaidu.
Tieši šajā lietā daudzi kļūdās. Viņi neņem vērā, ka ir atbildīgi par iespaidu, ko tie ik dienas atstāj; [586] ka viņiem būs jādod norēķins Dievam par uz citiem cilvēkiem atstāto iespaidu visās savas dzīves gaitās. Ja iespaids ir tāds, kas tiecas novērst citu cilvēku domas no Dieva un ievadīt tukšas iedomības un ģeķības kanālā, liekot tiem meklēt sev prieku izpriecās un neapdomīgā savu iegribu apmierināšanā, tad viņiem par to būs jādod norēķins. Un, ja šīs personas ir cilvēki ar iespaidu, tad viņu stāvoklis ir tāds, ka to priekšzīme ietekmē citus, tad viņu grēks — nolaidība savu uzvedību saskaņot ar Bībeles norādījumiem — būs vēl lielāka.
Šī sanāksme, kurā mēs tagad priecājamies, pilnīgi saskan ar manām domām par atspirdzinošu atpūtu. Es esmu centusies izteikt savus uzskatus par šo lietu, bet vieglāk tos uzskatāmi parādīt, nekā izteikt vārdos. Arī pirms viena gada es biju šajā vietā, kad šeit tika organizēta līdzīga sanāksme. Gandrīz viss ritēja ļoti jauki, un tomēr pret vienu, otru lietu varēja kaut ko iebilst. Daži diezgan daudz nodevās niekiem un jokiem. Ne visi bija Sabata ievērotāji, un tāpēc iespaids nebija tik patīkams, kā mēs to būtu vēlējušies.
Es tomēr ticu, ka meklējot atspirgšanu garam un jaunus spēkus miesai, Dievs no mums prasa, lai mēs vienmēr visus savus spēkus izlietotu vislabākajiem mērķiem. Mēs varam sanākt kopā, kā to šodien šeit darām, un visu darīt Dievam par godu. Mēs varam un mums vajag organizēt savu atpūtu tādā veidā, lai kļūtu derīgāki vēl sekmīgāk pildīt uz mums gulstošos pienākumus un lai mūsu iespaids uz tiem, ar kuriem saejamies, kļūtu vēl svētīgāks. Sevišķi tā tam vajadzētu būt tādos gadījumos kā šis, kas iepriecina mūs visus. Mēs varam atgriezties mājās ar atsvaidzinātu prātu un atspirgušu miesu, gatavi no jauna ķerties pie darba ar labāku cerību un lielāku drosmi.
Mēs ticam, ka katrā mūsu mūža dienā virs zemes mums dota priekšrocība godināt Dievu; ka mēs šajā pasaulē nedzīvojam tikai, lai uzjautrinātos, lai izpatiktu paši sev. Mēs šeit esam, lai darītu labu citiem cilvēkiem, lai būtu par svētību sabiedrībai. Un, ja mēs savām domām ļausim plūst kādā zemā līmenī, kādā domas iet daudziem no tiem cilvēkiem, kuri meklē tikai niekus un nejēdzību, kā tad mēs varam būt par svētību sabiedrībai un darīt labu cilvēcei un mūsu paaudzei? Mēs nevaram palikt bezvainīgi, ja nododamies izpriecām, kas mūs nesagatavo vēl uzticīgākai ikdienas dzīves pienākumu pildīšanai.
[587]Mēs vēlamies meklēt to, kas ir cēls un jauks. Mēs vēlamies novērst domas no seklām un neko nedodošām lietām, kas nav drošas. Tas, pēc kā ilgojamies, ir jaunu spēku uzkrāšana visā, kur mēs piedalāmies. No visām šīm atspirdzinošām atpūtas sanāksmēm, no visas šīs patīkamās sadraudzības, mēs vēlamies uzkrāt sev jaunus spēkus, lai kļūtu labāki vīri un sievas. No visiem iespējamiem avotiem mēs vēlamies sevī uzkrāt jaunu drosmi, jaunas spējas un jaunu enerģiju, lai varētu visu dzīvi darīt skaistāku un svētāku un lai mēs nenoslīdētu līdz šīs pasaules zemajam līmenim. Mēs dzirdam daudzus Kristus reliģijas apliecinātājus bieži sakām apmēram šādus vārdus: “Mums visiem jānokāpj uz viena līmeņa.” — Patiesa kristīga dzīve nevar būt nokāpšana kādā zemākā līmenī. Satvert Dieva patiesību un Bībeles reliģiju nenozīmē kāpt uz leju; tā ir kāpšana uz augšu, cēlākas, augstākas platformas ieņemšana, kur mēs varam satikties un sarunāties ar Dievu.
Tieši šī iemesla dēļ Kristus pazemojās, uzņemoties mūsu dabu, lai caur savu pazemošanos, ciešanām un upuri varētu kļūt par palīdzošu akmeni kritušajiem cilvēkiem, lai tie Viņa nopelnā varētu kāpt uz augšu un lai caur Viņa lielo vērtību un krietnumu Dievs varētu pieņemt cilvēku pūles turēt baušļus. Te nav nekā, kas līdzinātos kāpšanai uz leju. [588] Mēs cenšamies nostiprināt savas kājas uz ļoti augstas mūžīgās patiesības platformas. Mēs cenšamies arvien vairāk līdzināties Debesu eņģeļiem, arvien skaidrāki savā sirdī, bezgrēcīgāki, citiem ļaunu nedaroši un neaptraipīti.
Mēs tiecamies pēc skaidras un svētas dzīves, lai beidzot būtu derīgi Debesu sabiedrībai godības valstībā; un vienīgā iespēja sasniegt šo augsto kristieša rakstura pilnību ir caur Jēzu Kristu. Cita ceļa cilvēces pacelšanai nav. Daži runā par pazemošanos un upuriem, ko no tiem prasījusi Debesu izcelsmes patiesības pieņemšana. Tas tiesa, ka pasaule neatzīst patiesību; neticīgie to nepieņem. Viņi var runāt par tiem, kas satver patiesību un kas meklē Pestītāju, attēlojot tos kā tādus, kas atstāj visu, atsakās no visa un upurē visu, ko būtu vērts paturēt. Tomēr man to nestāstiet. Es zinu labāk. Mani piedzīvojumi pierāda, ka ir pavisam citādi. Jums man nav jāsaka, ka mēs atdodam savas visdārgākās vērtības un pretī nesaņemam neko līdzvērtīgu. Tiešām tā nav! Radītājs, kas mūsu pirmajiem vecākiem stādīja jauko Ēdeni un kas mums stādīja skaistos kokus un brīnišķīgās puķes un kas cilvēka labad devis visu skaistāko un krāšņāko dabā, vēlas, lai cilvēki par to priecājas. Tad nedomājiet, ka Dievs grib, lai mēs atteiktos no visa tā, ko paturot mēs justos laimīgi. Viņš prasa, lai mēs atdotu tikai to, kā paturēšana nenāktu mums par labu un nedarītu mūs laimīgus.
Dievs, kas stādījis šos skaistos kokus un ietērpis tos bagātīgajā lapu rotā, kas mums devis jauko un brīnišķīgo ziedu dažādību un Kura rokas veidojušas visu daiļo, ko mēs redzam dabas valstī, nevēlas darīt mūs nelaimīgus. Viņš nevēlas, lai mēs neizjustu skaistumu un nepriecātos par šīm lietām. Viņš tieši grib, lai mēs par tām priecātos un justos laimīgi brīnišķīgi krāšņajā dabā. Viņš pats ir radījis.
[589] Ir pareizi, ja mēs atpūtai un atspirgšanai izvēlamies tādu vietu kā šo birztalu. Bet, atrodoties šeit, mums nevajadzētu uzmanību piegriezt tikai sev, izšķiežot dārgo laiku tikai uzjautrinājumos, kuru iespaidā svētas lietas mums kļūtu nepatīkamas. Mēs šurp nenācām, lai nodotos niekiem un jokiem, ģeķīgām sarunām un nejēdzīgiem smiekliem. Šeit mēs vērojam dabas skaistumu. Bet tālāk? Vai mums vajadzētu krist ceļos un to pielūgt? Tiešām nē! Bet raugoties uz dabu, mums savas domas vajadzētu pacelt augstāk — pie dabas Dieva; lai tās paceļas pie universa Radītāja un apbrīnā pielūdz Radītāju, kas darījis visas šīs skaistās lietas mums par labu, lai mēs būtu laimīgi.
Daudzi priecājas par jaukām gleznām un ir gatavi dievināt talantu, kas spēj radīt skaistus zīmējumus; bet kur ļaudis, kas savu dzīvi veltī šim darbam, rod savas ieceres? Kur mākslinieks atrod priekšstatus lietām, kas tiek attēlotas uz audekla? No dabas brīnišķajām ainavām — no dabas, vienīgi no dabas. Atsevišķi cilvēki veltī visus savas būtnes spēkus un atdod visu savu mīlestību tieksmju apmierināšanai šajā virzienā. Daudzi savas domas novērš no dabas krāšņuma un skaistuma, ko Radītājs sagatavojis viņu priekam, un visus savas būtnes spēkus atdod mākslas pilnveidošanai; tomēr visas šīs lietas ir tikai nepilnīgas dabas kopijas. Māksla nekad nesasniegs pilnību, kas redzama dabā.
Visu skaisto dabas lietu Radītājs tiek aizmirsts. Es esmu redzējusi daudzus cilvēkus, kas ļoti sajūsminās par saulrieta atainojumu, kamēr tajā pašā laikā viņiem dota priekšrocība redzēt patiesu un krāšņu saulrietu visu gadu gandrīz katru vakaru. Viņi var skatīt jaukās nokrāsas, kādās neredzamais Lielais Mākslinieks ar dievišķu prasmi ir veidojis brīnišķas ainas uz debesu mainīgā audekla, un tomēr viņi vieglprātīgi novēršas no debesu veidotām ainavām pie mākslas darbiem,[590] kurus darinājušas nepilnīgas rokas, un ir gandrīz gatavi zemoties, lai tos pielūgtu. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka ienaidnieks gandrīz nepārtraukti cenšas cilvēku domas novērst no Dieva. Kad mēs tiem norādām uz Dievu un Kristus reliģiju, vai viņi to pieņem? Tiešām nē! Viņi nevar atzīt Kristu. Ak! Vai viņi upurē to, ko tiem vajadzētu upurēt, lai pieņemtu Kristu? Ne mazākā mērā! Bet kas tad tiek prasīts? Tikai sirds labākās un svētākās jūtas priekš Tā, Kas atstāja Tēva godību un nonāca uz zemi, lai mirtu nepaklausīgā cilvēka vietā. Viņš atstāja savas bagātības, savu varenību un savu virspavēlnieka stāvokli un uzņēmās mūsu dabu, lai radītu glābšanas ceļu. Kādam nolūkam? Vai lai jūs pazemotu? Tiešām nē! Lai jums dotu iespēju izglābties no bezcerīgā posta un beidzot paaugstinātu pie Savas labās rokas Dieva valstībā. Tādēļ tika pienests lielais, neizmērojamais upuris. Un kas var aptvert šo lielo upuri? Kas spēj to novērtēt? Neviens cits kā tikai tie, ka izprot dievbijības noslēpumu, kas ir baudījuši nākamās pasaules spēkus, kas ir dzēruši no mums pasniegtā pestīšanas kausa, kamēr Viņš pats ar savām lūpām tukšoja mūsu sagatavoto rūgto grēka kausu, kas būtu jādzer mums. Un tomēr mēs runājam, ka Kristus, kas ir pienesis tādu upuri un mums parādījis tādu mīlestību, grib mums atņemt visu to, ko būtu vērts paturēt.
No kādām vērtībām Viņš grib mūs atbrīvot? Viņš vēlas mūs atbrīvot no priekšrocības nodoties miesīgās sirds dabīgajām kaislībām. Mēs nevaram dusmot, kad vien mums iepatīkas, saglabājot tīru sirdsapziņu un Dieva labvēlību. Bet vai tad mēs nevēlamies šo ieradumu atmest? Vai nodošanās samaitātām kaislībām darīs mūs laimīgus? Ierobežojumi šajā ziņā uzlikti tikai tāpēc, ka, ja to nebūtu, mēs nekļūtu laimīgi. Kungs negrib mums palīdzēt priecāties par iespēju dusmoties un pieradināties pie slikta garastāvokļa. Sekošana mūsu dabīgās sirds vadībai nenesīs mums laimi. [591] Vai nodošanās samaitātām kaislībām darītu mūs labākus? Nē, tā mestu ēnu pār mūsu namu un mūsu laimei uzsviestu līķautu. Dabīgo tieksmju apmierināšana tikai kaitētu mūsu organismam un saplosītu mūs pašus. Tāpēc Dievs grib, lai mēs ierobežotu savas tieksmes, savaldītu kaislības un turētu pakļautībā visu cilvēku. Un Viņš solījis dot mums spēku, ja iesaistīsimies šinī darbā.
