Dievs ir žēlīgs. Viņa prasības ir pamatotas un saskan ar Viņa rakstura laipnību un labsirdību. Sabats tika dots ar vienu mērķi — lai visa cilvēce gūtu no tā labumu. Cilvēks netika radīts, lai tas būtu derīgs Sabatam; jo Sabatu iecēla pēc cilvēka radīšanas, lai apmierinātu viņa vajadzības. Pēc tam, kad Dievs sešās dienās bija veidojis pasauli, Viņš dusēja un svētīja un iesvētīja šo dienu, [583] kurā dusēja no visa, ko Viņš bija radījis un darījis. Šo īpašo dienu Viņš atšķīra priekš cilvēka, lai tas atpūstos no sava darba un lai, raugoties uz zemi apakšā un debesīm augšā, varētu pārdomāt, ka Dievs to darījis sešās dienās un septītajā dusējis; un, lai skatoties uz Dieva bezgalīgās gudrības taustāmajiem pierādījumiem, viņa sirds pildītos ar mīlestību un godbijību pret savu Radītāju.
Lai turētu Sabatu svētu, nav vajadzīgs katrā ziņā ieslēgties četrās sienās, atrauties no dabas skaistajām ainavām un atteikties no dzīvi plūstošā, dzīvinošā debesu gaisa. Nekādā gadījumā mums nevajadzētu pieļaut, ka dažādas nastas un darba vai veikala darīšanas saista mūsu prātu Kunga Sabatā, kuru Viņš ir svētījis. Prātam nevajadzētu ļaut kavēties pat pie laicīga rakstura lietām. Tomēr gars nevar atspirgt, kļūt brīvāks un cēlāks, ja tas gandrīz visas Sabata stundas tiek ieslēgts sienās, klausoties uz garīgiem sprediķiem un nogurdinošām formālām lūgšanām. Ar tādu svinēšanu Sabats tiek izlietots nepareizi. Mērķis, kādēļ tas iecelts, netiek sasniegts. Sabatu iecēla cilvēka dēļ, lai tas viņam būtu par svētību, atsaucot prātu no laicīgajiem darbiem, lai pārdomātu par Dieva laipnību un godību. Protams, Dieva ļaudīm ir nepieciešami sapulcēties, lai runātu par Viņu, izmainītos domām un uzskatiem par Viņa Vārdā ietvertajām patiesībām un daļu laika veltītu piemērotām lūgšanām. Tomēr šie brīži, pat Sabatā nedrīkst nogurdināt ar savu ilgumu un neinteresantumu.
Visiem vajadzētu atrast iespēju daļu šīs dienas pavadīt laukā. Kā bērni var saņemt pareizas atziņas par Dievu un kā viņu prātu var labāk iespaidot, ja ne ar zināma laika pavadīšanu ārpus mājas, ne spēlējoties, bet vecāku sabiedrībā? Ļaujiet viņu jaunajam prātam domāt par Dievu, raugoties dabas skaistajās ainavās, [584] un viņu uzmanību pievērsiet radītām lietām, kas liecina par Dieva mīlestību uz cilvēku, un bērni jutīsies savaldzināti un ieinteresēti. Tad viņiem nedraudēs briesmas saistīt Dieva raksturu ar kaut ko stingru un bargu. Aplūkojot skaistas lietas, kuras Viņš ir radījis cilvēka laimei, bērni mācīsies raudzīties uz Viņu kā uz maigu un mīlošu Tēvu. Tie redzēs, ka Viņa aizliegumi un priekšrakstu nav doti tikai Viņa varas un autoritātes izcelšanai, bet ka Viņš vienmēr ir domājis par Savu bērnu laimi. Dieva raksturam parādoties mīlestības, labdarības, skaistuma un pievilcības gaismā, tie izjutīs sevī mīlestību uz Viņu. Jūs varat Viņu uzmanību vērst uz jaukajiem putniem, no kuru dziesmām skan gaiss, uz zāļu stiebriem un krāšņi rotātajām puķēm, kas savā pilnīgajā skaistumā pilda gaisu ar smaržām. Tas viss stāsta par Debesu Mākslinieka mīlestību un gudrību un pauž slavu Dievam.
Vecāki, kāpēc gan lai neizlietojam dārgās mācības, kādas Dievs mums ir devis dabas grāmatā, lai saviem bērniem sniegtu pareizu izpratni par Viņa raksturu? Kas vienkāršību un skaidrību upurē modei un noslēdzas no dabas skaistuma, tie nevar būt garīgi domājoši cilvēki. Tie nevar izprast Dieva gudrību un spēku, kā tas atklāts Viņa radītajos darbos; tāpēc viņu sirdis neatspirgst un krūtīs nedzimst jauna mīlestība un interese, un, raugoties uz Dievu dabā, viņi neizjūt nekādu godbijību un cieņu.
Visiem, kas mīl Dievu, vajadzētu darīt visu iespējamo, lai Sabats būtu līksms, svēts un godājams. To tie nevar sasniegt meklējot prieku grēcīgos un aizliegtos uzjautrinājumos. Bet viņi var darīt daudz, lai paaugstinātu Sabatu savās ģimenēs un padarīt to par visinteresantāko dienu nedēļā. Mums jāveltī laiks savu bērnu ieinteresēšanai. Katra pārmaiņa uz viņiem atstās labvēlīgu iespaidu. Mēs varam ar viņiem pastaigāties svaigā gaisā; mēs varam apstāties birztalās un spožo saulstaru pielietajos laukos, kur, norādot uz Dieva darbiem, [585] varam viņu nemierīgajam prātam dot kaut ko pārdomām, un, pievēršot uzmanību skaistumam dabā, varam viņos iedvest mīlestību un godbijību pret Dievu.
Sabatu mūsu ģimenēs vajadzētu padarīt tik interesantu, lai ik nedēļas tā atnākšana tiktu apsveikta ar prieku. Vecāki nevar labākā veidā izcelt un godāt Sabatu, kā izdomājot līdzekļus, kas piemēroti ģimenes pamācīšanai un ieinteresēšanai garīgās lietās, sniedzot pareizu izpratni par Dieva raksturu, un to, ko Viņš no mums prasa kristīga rakstura pilnveidošanai un mūžīgās dzīvības iegūšanai. Vecāki, padariet Sabatu par prieku, lai jūsu bērni to gaidītu un apsveiktu savā sirdī.
