Uz mūsu telts sanāksmēm un citām reliģiskām Dievu pagodinošām sapulcēm nekas neatstāj tik kaitīgu iespaidu, kā pārāk liela savstarpēja ciemošanās un vieglprātīgas sarunas. Bieži vien vīri un sievas sapulcējas kopā un pārrunā parastus jautājumus, kas neattiecas uz sanāksmi. Daži paņēmuši sev līdzi savas fermas, citi — savas mājas un te sprauž plānus celtniecības darbiem. Daži sīki pārspriež citu cilvēku raksturu un viņiem nav ne laika, ne vēlēšanās pārmeklēt pašiem savu sirdi, atklāt trūkumus savā raksturā, lai tad varētu nepareizības izlabot un tad kļūt pilnīgi svēti Dieva bijībā.
[598] Ja visi, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, izlietotu sapulču laiku sarunām par patiesību un par kristīgo cerību, pārmeklējot savu sirdi un sirsnīgi lūdzot Dievu dāvāt savas svētības, tad būtu padarīts daudz lielāks darbs par to, ko redzam tagad. Neticīgos, kas nepareizi apvaino patiesībai paklausīgos ļaudis, tad pārliecinātu Kristū notiekošās labās sarunas. Mūsu vārdi un darbi ir mūsu augļi; “pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt.”
Dievs Izraēlim pavēlēja noteiktos laikos sapulcēties Dieva priekšā vietā, kuru Viņš izraudzīs, un ievērot īpašas dienas, kurās nedrīkstēja darīt nekādus parastus, atlikšanai pakļaujamus darbus, bet visu laiku vajadzēja veltīt svētību aplūkošanai, kuras Dievs tiem bija dāvājis. Šajos īpašajos laikos kalpam un kalponei, svešiniekam, bāriņam un atraitnei — visiem bija pavēlēts priecāties, ka Dievs savā brīnišķīgajā spēkā tos bija izglābis no verdzības kalpošanas līksmībai brīvībā. Tiem bija pavēlēts Kunga priekšā nerādīties tukšām rokām. Tiem vajadzēja atnest dāvanas, kas apliecinātu , ka viņi pateicas Dievam, kas tos pastāvīgi ir apveltījis ar žēlastību un svētībām; atbilstoši saņemtajām svētībām tiem Kungam vajadzēja pienest dāvanas, labprātīgos ziedojumus un pateicības ziedojumus. Šie ziedojumi ļoti atšķīrās viens no otra, rādot, cik augstu devējs vērtēja viņam piešķirtās priekšrocības. Tā visiem redzamā veidā atklājās ļaužu raksturs. Kas augstu vērtēja Dieva dāvātās svētības, atnesa ziedojumus atbilstoši savam šo svētību novērtējumam. Kam savtība un elku kalpošanai līdzīgā mīlestība uz saņemto labumu bija notrulinājusi un paralizējusi morālos spēkus un kas šī iemesla dēļ nebija iedegušies mīlestībā pret savu devīgo Labdari, tie atnesa niecīgus ziedojumus. Tā kļuva redzams, kas ir viņu sirdīs. Bez šīm īpašajām, līksmajām svētku dienām jūdu tautai bija pavēlēts ik gadus atcerēties lielo saudzēšanas gadījumu. [599] Kungs savā derībā ar viņiem bija apsolījis svētīt visu viņu dzīvā īpašuma pieaugumu un visu viņu roku darbu, ja tie uzticīgi izpildīs Viņa prasības.
Šajās pēdējās dienās Dievs no Saviem ļaudīm neprasa mazākus upurus un ziedojumus, kā Viņš prasīja no jūdu tautas. Tiem, kurus Viņš ir svētījis ar pārticību, un pat atraitnēm un bāriņiem nevajadzētu uz Viņa svētībām raudzīties nevērīgi. Sevišķi tiem, kurus Viņš ir apveltījis ar labklājību, vajadzētu atdot Dievam to, kas viņam pieder. Tiem Viņa priekšā vajadzētu nākt ar pašuzupurīgu garu un pienest ziedojumus saskaņā ar svētībām, kādas Viņš tiem ir piešķīris. Tomēr daudzi, kurus Dievs ir svētījis ar labklājību, parāda Viņam zemisku nepateicību. Ja tos pavada Dieva svētības un Dievs vairo viņu mantu, tad šīs dāvanas viņi padara par saitēm, kas viņu mīlestību piesaista to īpašumiem; viņi pieļauj, ka laicīgam darbam un veikala lietām pieder viņu jūtas un visa viņu būtne, bet dievbijība un reliģiskās priekšrocības tiek pamestas novārtā. Viņi pat vienu reizi nevar atļauties atstāt savus veikalnieciskos pasākumus, lai nāktu Dieva priekšā. Kalpojot savām laicīgajām interesēm, neievērodami Kunga prasības, viņi Dieva svētības pārvērš lāstā.
Cilvēki, kam pieder tūkstoši, gadu no gada paliek mājās, ierakušies savās laicīgajās rūpēs un interesēs, un domā, ka viņi nevar atļauties nelielo upuri, kas saistās ar ikgadējo Dievu pagodinošo sapulču apmeklēšanu. Dievs ir svētījis viņu kurvi un klēti un pa labi un kreisi viņus apņēmis ar Saviem labumiem, tomēr tie atrauj Viņam mazos upurus, kurus Viņš no tiem prasa. Tiem patīk kalpot pašiem sev. Viņu dvēsele kļūst līdzīga debesu lietus vai rasas neveldzētam tuksnesim. Kungs tiem ir dāvājis savas žēlastības dārgās svētības; Viņš tos ir atbrīvojis no vergošanas grēkam un no maldu [600] važām un viņu aptumšotajai saprašanai atklājis tagadējās patiesības krāšņo gaismu. Un vai šiem Viņa mīlestības un žēlastības pierādījumiem nevajadzētu viņos atbalsoties pateicībā? Vai tie, kas sakās ticam visu lietu drīzajam galam, paliks akli pret savām garīgajām interesēm un dzīvos tikai šai pasaulei un šai dzīvei? Vai viņi cer, ka viņu mūžīgās intereses pašas par sevi interesēsies un rūpēsies? Garīgs spēks bez piepūles no viņu puses netiks iegūts.
Daudzi, kas sakās gaidām mūsu Kunga atspīdēšanu, nobažījušies un grūtību nomākti dzenas pēc laicīgiem ieguvumiem. Viņi ir akli pret savām mūžīgajām interesēm. Viņi tiecas pēc tā, no kā nevar paēst, viņi izdod naudu par to, kas nav maize. Viņi cenšas apmierināt sevi ar bagātībām, kuras tie sakrāj uz šīs iznīcībai nolemtās zemes, un atstāj novārtā sagatavošanos mūžībai, kam vajadzētu būt viņu dzīves pirmajam un patiesajam darbam.
Lai visi, kam vien tas iespējams, apmeklē šīs ikgadējās sanāksmes. Visiem vajadzētu saprast, ka to no viņiem pieprasa Dievs. Ja brāļi un māsas neizmantos Viņa dāvātās priekšrocības, lai stiprinātos Viņā un Viņa žēlastībā, tad kļūs arvien vājāki un vājāki un viņu vēlme ziedot Viņam savus īpašumus kļūs arvien mazāka. Brāļi un māsas, brauciet uz šīm svētajām sapulcēm, lai atrastu Kristu. Viņš atnāks uz svētkiem, Viņš būs jūsu starpā un izdarīs priekš jums to, kas jums visvairāk ir nepieciešams. Nedrīkst uzskatīt, ka jūsu saimniecības ir vērtīgākas nekā augstās garīgās intereses. Visa bagātība, kas jums pieder, nedos jums mieru un cerību, jo tikai tiem ir patiesa vērtība. Miers un cerība ir vērtīgāks par visu, kas jums pieder, visām jūsu pūlēm un ciešanām. Skaidra un gaiša izpratne par mūžīgām vērtībām un sirds, kas gatava nodoties Kristum – tās ir daudz vērtīgākas par šīs pasaules bagātību, apmierinājumu un izpriecām.
[601] Mūsu telts sanāksmēm ir ārkārtīgi liela nozīme. Viņas tiešām ir vērtīgas. Dieva kalpi izšķiež savus spēkus pārmērīgā darbā, mēģinot palīdzēt citiem cilvēkiem, kad daudziem no viņiem pašiem ir nepieciešama palīdzība. Daži brāļi, baidoties zaudēt mazu daļu savu ienākumu, palaiž garām dārgās iespējas it kā dziļām zināšanām par patiesību nebūtu vērtības. Lai visi, kas tic patiesībai, izmanto katru iespēju, ko piedāvā Dievs, lai saņemtu skaidrākus priekšstatus par Viņa patiesību un prasībām un sagatavoties Viņa atnākšanai. Mierīga, priecīga un paļāvīga ticība Dievam – ir Viņa prasības pret mums.
Mums nevajag sevi nogurdināt ar nevajadzīgām rūpēm un uztraukumu. Godprātīgi strādājiet katru dienu izpildot to darbu, kuru jums uzdod Dievišķā Gudrība un Viņš rūpēsies par jums. Jēzus padziļinās un paplašinās jūsu svētības. Ja jūs beigu beigās gribat iegūt glābšanu , jums vajadzēs nopietni pūlēties .Brauciet uz telts sanāksmēm ar gatavību strādāt .Atstājiet savas mājas rūpes un brauciet, lai atrastu Jēzu, un Viņš ļaus jums atrast Sevi. Brauciet un ziedojiet pēc tā mēra kā Dievs jūs svētījis. Parādiet savu pateicību Radītājam, visu jūsu svētību Devējam, ar brīvprātīgiem ziedojumiem. Lai neviens no tiem, kas var ziedot, neatnāk ar tukšām rokām. “Bet atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā manā klētī tā, lai arī manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā”, -saka tas Kungs Cebaots, “vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Mal. 3:10)
Telts sanāksmes mērķis ir aicināt visus atstāt darba un veikala rūpes un grūtības, lai dažas dienas veltītu vienīgi Kunga meklēšanai. Šo laiku mums vajadzētu pavadīt pārbaudot sevi, rūpīgi pārmeklējot savu sirdi, atzīstot un nožēlojot savus grēkus un atjaunojot savus svinīgos solījumus. Mēs ceram, ka, ja kāds uz šīm sapulcēm atnāks ar mazvērtīgākiem mērķiem, tad sapulču kopējais noskaņojums, viņu domas vadīs uz šo sapulču īstajiem mērķiem.
[602] Daži cieš tāpēc, ka telts sanāksmei pārmērīgi gatavojas. Tie ir devīgi noskaņoti ļaudis, kas neko negrib darīt skopulīgi. Daži gatavo lielus uzturlīdzekļu krājumus un, kad atnāk uz telts sanāksmi, tie savus spēkus jau ir izsmēluši. Līdz ar atbrīvošanos no darba steigas, nomocītā daba liek tiem saprast, ka tai nodarīta pārestība. Daži no šiem cilvēkiem varbūt vēl nekad nav bijuši telts sanāksmē un nezina, kāda sagatavošanās no viņiem tiek prasīta. Viņi zaudē dažas dārgas sapulces, kuras tie bija nodomājuši apmeklēt. Tagad apskatīsim, kāpēc tik liela gatavošanās ir kļūda. Uz telts sanāksmi līdzi nevajadzētu ņemt neko citu, kā tikai visveselīgākos produktus, kas sagatavoti vienkāršā veidā, bez jebkādām garšvielām un taukiem.
Es esmu pārliecināta, ka, gatavojoties uz telts sanāksmi, nevienam nebūtu jāsaslimst, ja ēdienu sagatavošanā ievērotu veselības likumus. Ja viņi ceptu nevis kūkas un tortes, bet gan vienkāršu, rupju kviešu miltu maizi un iztiktu ar augļiem, konservētiem vai kaltētiem, tad tiem nevajadzētu saslimt gatavojoties uz sanāksmi, ne arī slimot sanāksmes laikā. Nevienam nevajadzētu sanāksmes laikā iztikt bez siltiem ēdieniem. Tādēļ sanāksmes vietās vienmēr ir pieejamas virtuves.
Atrodoties nometnē, brāļi un māsas nedrīkst slimot. Ja viņi piemēroti apģērbsies rīta un vakara vēsumā un rūpēsies par tērpa maiņu atbilstoši mainīgajiem laika apstākļiem, lai varētu saglabāties pareiza asinsrite, un ja viņi stingri ievēros regularitāti gulēšanā un vienkārša uztura lietošanā, neko neēdot starplaikos, tad tiem nevajadzēs slimot. Sapulču laikā viņi var justies labi, un viņu prāts var būt skaidrs, spējīgs novērtēt patiesību, un mājup tie var atgriezties miesīgi un garīgi atspirguši. Kas diendienā ir strādājuši smagu darbu, sanāksmē vairs sevi tā nepiepūlē; tāpēc viņiem arī ēst nevajadzētu parasto daudzumu. Ja viņi tomēr ēdīs tikpat daudz kā agrāk, tad pārslogos kuņģi. Mēs vēlamies, lai šo sanāksmju dalībniekiem sevišķi labi darbotos smadzenes un lai to veselība būtu vislabākā stāvoklī, [603] tā ka patiesība tiktu sadzirdēta, novērtēta un paturēta atmiņā, lai, atstājot sanāksmi, viņi to īstenotu savā dzīvē. Ja kuņģi pārslogo ar pārāk lielu ēdiena devu, pat ja tas ir vienkāršs, tad gremošanas orgāniem tomēr vajadzīga smadzeņu spēka palīdzība. Smadzenes tiek it kā paralizētas. Acis noturēt vaļā gandrīz nav iespējams. Tieši tās patiesības, kuras būtu jādzird, jāizprot un jāīsteno dzīvē, pilnīgi pazūd sakarā ar nespēju koncentrēties vai arī tāpēc, ka apēstās barības lielā daudzuma dēļ smadzenes ir tikpat kā paralizētas.
Es visiem gribu ieteikt vismaz katru rītu ieēst kaut ko siltu. To varat izdarīt bez lielas piepūles. Jūs varat pagatavot rupju kviešu miltu tumi. Ja šie milti ir pārāk rupji, tad tos izsijājiet un, kamēr tume vēl ir karsta, pielejiet pienu. Tā jūs pagatavosiet visgaršīgāko un visveselīgāko ēdienu telts sanāksmes periodam. Un, ja maize ir sakaltusi, tad iedrupiniet to tumē, un tā kļūs baudāma… Es neiesaku ēst daudz aukstu ēdienu, jo, pirms var sākties sagremošanas process, organisma dzīvības spēks tiks izlietots šī uztura sasildīšanai līdz tādai pat temperatūrai, kāda ir kuņģī. Otrs ļoti vienkāršs un veselīgs ēdiens ir vārītas vai ceptas pupas. Kādu daļu no tām atšķaidiet ar ūdeni, pieliekot klāt pienu vai krējumu, un izvāriet zupu; maizi var izmantot tāpat kā pie miltu tumes.
Es esmu apmierināta, redzot sekmes, kādas daudzi guvuši veselības reformā, tomēr ļoti skumstu, tāpēc ka daudzi stipri atpaliek. Ja mūsu telts sanāksmēs kāds saslimst, tad jāmeklē iemesls un šis gadījums jāņem vērā. Es nevēlētos, ja mūsu telts sanāksmju slava cieš, izplatoties ziņām, ka tās bijušas par iemeslu ļaužu saslimšanai. Ja šajās svarīgajās sanāksmēs ļaudis rīkosies pareizi, tad tās var būt par svētību kā miesas, tā arī dvēseles veselībai.
