Cilvēki, kam bija gadījies dzirdēt Elenu Vaitu, stāstīja par klausītāju “godbijīgo uzmanību”, “aizrautīgu uzmanību”, “uzmanību ar aizturētu elpu”, par “mēmās sapulces dziļo klusumu” un par “svinīgo klusumu, kad viņa stājās kancelē”.
Viņas izturēšanās runas laikā pauda svarīgumu un nopietnību, taču sejā bija redzams patīkams smaids. Eiropā pēc kādas svētrunas, kurā tika izmantots tulks, cilvēki, kas neprata angliski, ar pateicības asarām acīs un ar dedzīgu pieķeršanos sirdī spieda viņas roku. Kāds “Detroit Post” (“Detroitas Pasts”) žurnālists, aprakstot Elenas Vaitas teikto svētrunu Mičiganas Ģenerālkonferences sesijā, to nosauca par “neaizmirstamu un saviļņojošu” pārdzīvojumu. “Kaut arī klausītāju vidū bija labi zināma viņas oratora ietekme,” viņš rakstīja, “tomēr ļaudis nespēja sagatavoties spēcīgajiem un neapstrīdamajiem aicinājumiem, kas atskanēja. Šķita, ka viņa patiesi atradās tiešā Gara vadībā, kad lūdza grēciniekus bēgt no grēkiem. Visvairāk bija jūtama viņas pievilcīgās runas un manieru ietekme.” 13
Sapulcēs misis Vaitas lūgšanas dažkārt bija ietekmīgākas nekā viņas svētrunas. Reiz kādā evaņģelizācijas sapulcē Kolorādo štatā, kad oratorei bija jau pāri astoņdesmit, viņas balsi varēja dzirdēt skaidri, kaut arī pa viļņotā skārda jumtu bungāja lietus lāses.14 Nobeigumā viņa visus aicināja nomesties ceļos. Presbiteriāņi, metodisti, baptisti un citu konfesiju locekļi gandrīz tūlīt tika aizkustināti līdz asarām, kad izdzirdēja patieso un patīkamo aizlūgumu par viņiem. Kāds jūrnieks reiz par Elenas Vaitas lūgšanu izteicās šādi: “Viņa atveda Dievu tieši pie mums un nostādīja mūs Viņa priekšā svētībai. Es noteikti esmu kļuvis labāks.” 15
Reiz viņa parādīja arī asprātību. Runas laikā Senthelenas sanatorijā viņas dēls V. Vaits aizmiga sēdvietā uz paaugstinājuma viņai aiz muguras. To pamanījusi, misis Vaita uz brīdi apstājās un piezīmēja: “Kad Villijs bija mazs, es viņu mēdzu ņemt līdzi uz paaugstinājuma un ļāvu grozā aiz kanceles gulēt. Tā viņš arī nav ticis vaļā no šī ieraduma.”
Misis Vaitas joks par dēlu ir pieskaitāms “ģimenes” humoram, bet tas savukārt mums atgādina, ka uzstāšanās dēļ maz pamanīta ir viņas mājasmātes loma (ar ko šī nodaļa iesākās). Grāmatas “Child Guidance” (“Bērnu audzināšana”), “The Adventist Home” (“Adventistu māja”) un “Messages to Young People” (“Vēstis jauniešiem”) ir gan viņas pieredzes, gan redzēto atklāsmju auglis. Māsa Vaita pamācīja vecākus nekliegt uz bērniem un dusmās neuzšaut pa dibenu, bet gan nomierināties, pagaidot dažas stundas, un tad paaicināt tos sāņus lūgšanai (un, ja nepieciešams, “uzskaitīšanai”). Pirms šī padoma došanas viņa tā bija darījusi pati.16
Elena Vaita ticēja, ka māte, virtuvē gatavodama veselīgu maltīti, tikpat noteikti kalpo Dievam kā sludinātājs, kas no kanceles saka svētrunu,17 un viņa pati bieži ir vēlējusies labāk kalpot Dievam mājās, nekā tik daudz ceļot un sludināt.
Kad piedzima pirmais bērns, viņa domāja, ka tagad jau nu kādu laiku varēs padzīvot mājās. Elena un Džeimss bija satikušies evaņģelizācijas ceļojuma laikā un kopš tā brīža gandrīz pastāvīgi ceļoja. Taču Dievs pateica, ka viņa Viņam ir vajadzīga kalpošanā cīņā izkaisītajiem adventistiem. Ar skumjām Elena atstāja mazo Henriju Stokbridža Haulenda mājā un kā Anna (pravieša Samuēla māte — tulk. piez.) reizi gadā apciemoja, atvezdama dāvanu. Misis Vaita bija noteikusi sev likumu nekad nesūdzēties par to, ka ļaudis viņu aprunā. Taču, kad cilvēki sāka runāt, ka viņai paveicies, jo neesot jāpaliek mājās un jāmaina bērnam autiņi, tas bija tomēr par daudz.18
Vaitas popularitātes dēļ tika aizmirsts, ka viņa bija precējusies ar izcilu personību.19
Ja arī Elena Vaita iedvesmoja vīru izveidot avīzi un nodibināt pirmo Septītās dienas adventistu izdevniecību, tomēr lielāko daļu darba padarīja sludinātājs Vaits, vākdams līdzekļus un organizēdams darbiniekus. Viņa pirmā izdevniecība izauga līdz “Review and Herald” izdevniecības asociācijai, kuras ienākumi šobrīd ir ap 20 milj. dolāru gadā. Džeimss Vaits nodibināja arī Klusā okeāna izdevniecību (Pacific Press), kura šodien ir apmēram tikpat liela. Viņš enerģiski atbalstīja un vadīja Rietumu Veselības Reformas institūtu, kas izauga par lielo Betlkrīkas sanatoriju. Viņš palīdzēja izveidot Betlkrīkas koledžu un bija tās pirmais prezidents.20
Džeimss Vaits bija spēcīgs rakstnieks, ietekmīgs runātājs un daudziem tuvs draugs. Viņš bija arī lielisks menedžeris. 1869. gadā, kad Vaits bija slims un nespēja vadīt “Review” darbu, izdevniecība zaudēja 3000 dolāru. Tomēr jau nākamajā gadā viņš zaudēto atguva ar 7000 dolāru lielu ienākumu.21 Dažkārt pārstrādāšanās un neizsakāmā vēlēšanās redzēt darbu pabeigtu viņu padarīja nesavaldīgu, bet slimība sagatavoja ceļu nožēlai. Tad nāca liecība, kas apstiprināja viņa nožēlu par nodarīto. Tā sākās ar vārdiem: “1865. gada 25. decembrī man atklāsmē tika rādīta tā Kunga kalpa, mana vīra sludinātāja Džeimsa Vaita lieta.” 22
Tā Kunga kalps sludinātājs Džeimss Vaits par Elenas vīru kļuva 1846. gada 30. augustā. Viņš bija ievērojis viņu pirms dažiem gadiem, kad sludinātāji Portlendā milleriešu kustības dienās aicināja Elenu uz savām draudzēm liecināt. Viņa savukārt Džeimsu nebija ievērojusi līdz tikšanās reizei Oringtonā, Menas štatā, īsi pēc tam, kad Kungs tai bija licis ceļot un stāstīt par savām atklāsmēm. Apmeklējot vīlušos adventistus, viņi dalījās viens ar otru daudzos piedzīvojumos, taču ir nedomāja par precēšanos, jo uzskatīja, ka Kungs nāks pārāk drīz. Īstajā brīdī evaņģēlists Vaits sadūšojies izteica aicinājumu pieņemt lēmumu. “Tā mēs apprecējāmies,” misis Vaita pēc daudziem gadiem stāstīja, silti piebilzdama, “es jūtu, ka viņš ir vislabākais vīrietis no tiem, kas jebkad staigājuši kurpēs.” 23
Daudzi cilvēki bija labās domās par Džeimsu Vaitu. “Daudzi ar pateicīgām sirdīm var apstiprināt, ka viņš ir trūcīgo ļaužu draugs,” 1863. gadā rakstīja B. F. Snuks. Viņš rūpējās par papildu samaksu cilvēkiem, kas strādāja vairāk, nekā saņēma algu, kaut arī pats nesaņēma pilnu paredzēto algu. “Review” bezprocentu aizņēmumus misters Vaits bieži atdeva ar procentiem. Reiz viņš bez procentiem aizdeva naudu kādam trūcīgam sludinātājam, kaut arī tas bija gatavs maksāt 10 procentus. Nereti viņš atteicās no materiālā atbalsta izdevniecībai, redzēdams, ka devējam pašam maciņš plāns.24
Lai varētu būt tik augstsirdīgs un, pirmkārt jau, lai samaksātu pavāram un mājsaimniecei, bez kuriem Elena nevarētu ne rakstīt, ne mācīt, ne ceļot, viņš pavadīja ilgas darba stundas, pārdodot rakstāmpapīru, aploksnes, grāmatas un citas preces. Tomēr šķiet, ka viņa filantropijai nekad nebija gala. Kādā no savām pēdējām kopīgajām pastaigām abi Vaiti sarunājās par kādu melnādainu veļas mazgātāju, kuras mājai viņi tobrīd gāja garām. “Siev,” teica sludinātājs Vaits, “mums jāpalīdz šai nabadzīgajai sievietei. Neaizmirsīsim savu daudzo rūpju dēļ trūcīgās dvēseles, kam tik smagi jācīnās, lai dzīvotu. Ja manā rīcībā būtu līdzekļi, es uzceltu mājas, ko izīrēt šiem nabadzīgajiem. Būs jāpadomā, ko varētu darīt, lai atvieglotu viņu dzīvi.” 25
Džeimsam un Elenai bija četri bērni — visi zēni. Kad Henrijam bija pieci gadi, viņš atgriezās ģimenē kā “labi audzināts, dievbijīgs zēns”. Haulendi bija attaisnojuši viņu uzticību.26 Zēni slimoja ar tām pašām slimībām kā jau visi bērni tajos medicīnas analfabētisma laikos. Māte daudz iemācījās par visiem pieejamiem mājas ārstniecības līdzekļiem un par tīra ūdens un svaiga gaisa vērtību. Viņa arī uzzināja, ko nozīmē lūgt par bērnu, kas ir par mata tiesu no nāves, un to stiprinājumu, kas rodas, ja līdzās ir vēl kāds ar tiem pašiem pārdzīvojumiem un ticību. Daudzas reizes par atbildi uz viņu lūgšanām bērni tika dziedināti. Tomēr divi no viņiem mira bērnībā, kas tajā laikā nebija nekas neparasts. Ceturtais bērns Džons Herberts nomira, kad viņam bija trīs mēneši, bet Henrijs nodzīvoja līdz sešpadsmit gadiem. Viņš bija dzīvespriecīgs zēns ar jauku, skanīgu balsi, un vecākiem viņa ļoti pietrūka.
Villijs, šķiet, jau no paša sākuma bijis labs zēns. Pēc tam, kad sludinātājs Vaits malārijas un pārstrādāšanās dēļ 1881. gadā sešdesmit gadu vecumā nomira, Elena Vaita aicināja Villiju par savu pastāvīgo pavadoni. Dievs viņai atklāsmē rādīja, ka Viņš Villiju šim darbam ir sagatavojis “ar gudrības garu un veselu saprātu”.27 Tāpat kā tēvs, viņš kļuva par prasmīgu administratoru.
Edsons piedzima laikā, kad sāka iznākt avīze “Present Truth”. gadiem ilgi vecākiem viņš bija sāpju bērns. Šķiet, pat vēstule, ko māte rakstīja Edsonam sešpadsmitajā dzimšanas dienā, daudz neko nemainīja. Iespējams, viņš pat kļuva ļaunāks. Kad Betlkrīkas ticīgie, sirdsapziņas mocīti, 1870. gadā uzrakstīja publisku atvainošanos, ka nav pienācīgi atbalstījuši Vaitus, arī Edsons atvainojās. Skumji, protams, ka viņam bija iemesls to darīt, taču tas norādīja, ka viņa sirds tiecas pareizā virzienā.
Edsonam bija grūti uzsākt patstāvīgu dzīvi. Viņš izmēģināja roku tipogrāfijā un, gandrīz tāpat kā tēvs, nodibināja savu izdevniecību, kaut gan izmantoja to tikai peļņai. Kopā ar brālēnu Frenku Beldenu viņi izdeva dažas dziesmu grāmatas. Edsons izmēģināja roku arī komerciālajā fotogrāfijā, kura tolaik vēl bija eksperimentu stadijā. Un vēl — kādu laiku viņš strādāja uz upju tvaikoņa. Kaut arī viņš vēl vienmēr bija adventists, tomēr pilnīga nodošanās Kungam sagādāja grūtības.
Bet tad pēkšņi, neilgi pēc mātes aizceļošanas uz Austrāliju, viņš apjauta, ka kopā ar savu Kungu atrodas uz jauna ceļa.28
Edsons atrada kādas novārtā atstātas misis Vaitas liecības, kurās viņa aicināja doties sludināt Evaņģēliju Dienvidos dzīvojošajiem nēģeriem. Tur bija teikts, ka nēģeriem jāiemāca lasīt, lai viņi paši varētu saprast Bībeli un, galvenais, pret viņiem jāizturas kā pret Dieva bērniem.
Pieredze, ko Edsons bija guvis dažādajos darbos, tagad tika mobilizēta vienam lielam mērķim. Viņš iegādājās upju tvaikoni, ierīkoja vēlāk tur nelielu tipogrāfiju, fotolaboratoriju, kapelu un dzīvojamās telpas sev un saviem palīgiem. Tad viņš devās lejup pa Misisipi. Lai šim pasākumam sagādātu līdzekļus, Edsons pārdeva pēc Bībeles tēmām sarakstītu lasāmgrāmatu “Gospel Primer” (“Evaņģēlija ābece”), kas speciāli viņam tika iespiesta Betlkrīkā. Lai pievērstu lasītnepratēju uzmanību, jaunais misionārs sagatavoja diapozitīvus, bet uz kuģa klāja iespieda traktātus.
