SĒRU VĒSTS. 10 mēnešus un 15 dienas vecā Džesija Elvīra mirusi ar difteriju. Šis ir jau otrais bērns, ko brālis un māsa Rosi ir zaudējuši vienas nedēļas laikā difterijas dēļ (..).
SĒRU VĒSTS! Ar diloni mirusi 31 gadu vecā Dorkasa Z., Alfrēda Hērlberta sieva. Lielo zaudējumu tagad apraud vīrs un pieci mazi bērni (..).1
Ziņojumi par zīdaiņu, jauniešu un jaunu vecāku nāvi kā varonīgs smaids caur asarām parādās gandrīz katrā deviņpadsmitā gadsimta vidū iznākušā “Review” numurā. Tur bieži tika sīki iztirzāti slimību gadījumi, aizgājušo pašuzupurīgā dzīve un ik palaikam varēja lasīt vārdus “aizmidzis (vai aizmigusi) Jēzū”. Tā kā pēc mūsdienu standartiem tas ne tuvu nav proporcionāli adventistu kustības skaitliskajiem apmēriem, tad acīmredzot ir bijusi kāda ļoti nopietna kļūda. Dievs noteikti labāk vēlējās redzēt savus uzticīgos bērnus dzīvus, nevis aizmigušus Jēzū.
Gaisma par Kristus darbu Debesu svētnīcas vissvētākajā vietā, kur Viņš desmit baušļu priekšā izdeldē grēkus, drīz vien agrīnajiem adventistiem lika saprast, ka Jēzus vēlas svētot savus sekotājus un ka tie Viņa žēlastībā var piedalīties svētošanās darbā, mērķtiecīgi ievērojot Dieva morāles likumus. Taču tikai daudzus gadus vēlāk ticīgie saprata, ka Debesis labprāt stiprinās arī viņu veselību, ja mērķtiecīgi tiks ievēroti veselības likumi.
Mēs jau redzējām, cik smagi slimi brīžiem bija Džons Endrūss un Džeimss Vaits. Tie nebija vienīgie. Runā, ka vienīgais adventistu pionieris, kam tiešām veselība turējās, bijis Džozefs Beitss. Neskaitot pēdējo neilgo slimību, visas savas dzīves laikā viņš bija slimojis tikai dažas dienas. Beitss arī zināja, kāpēc bija vesels. Viņš nedzēra ne tēju, ne kafiju, ēda augu produktus un daudz laika pavadīja ceļojot, atgriezdams grēciniekus un darīdams tos par svētajiem.
Jūs teiksit, — viņi taču zināja savas vainas; tad kāpēc neko nedarīja?
Izrādās, ka tomēr nezināja.2 Pat ārsti tajā laikā nezināja slimību cēloņus. Par to liecina kāds ieraksts Andželīnas Endrūsas dienasgrāmatā:
“Šorīt ap pulksten 5 nomira Karloss Bīmens. Vakar viņam tika pārgriezti strutu pūslīši, un viņš sagatavojās uz labu nakts mieru. Vēl paēda kārtīgas vakariņas. Ap vienpadsmitiem sieva viņam iedeva ārsta izrakstīto morfīna devu. Bīmens tūdaļ iegrima miegā, no kura vairs nepamodās. Daži viņa pēkšņo nāvi izskaidro ar vienu, citi — ar citu iemeslu. Viņa ārsts saka, ka pie visa vainīgs esot pretīgais kakla iekaisums.” 3
Mikrobu teorija vēl piederēja nākotnei. Vēl 19. gs. 40. gados daži ārsti saviem pacientiem mēdza nolaist asinis, domādami, ka slimības cēlonis ir spēka pārpilnība, bet 50. gados, lai “darītu galu slimībai”, bieži tika lietots opijs, kalomels, dzīvsudrabs, arsēns un strihnīns. Tā ārsti nogalināja vairāk, nekā nabaga cietēji būtu miruši paši, ja ar tiem nekas netiktu darīts.
Ķirurģija atradās vēl tikai tapšanas stadijā, arī narkozi tikko sāka ieviest. Nebija arī ne rentgenstaru, ne antibiotiku. Neviens “negāja slimnīcā”, jo slimnīcas nebija ērti pieejamas. Pat aspirīnu toreiz vēl nepazina.
Vairums cilvēku ēda un dzēra, kas pagadās vai ko gribēja, bieži vien lielos daudzumos ar asām garšvielām un jebkurā diennakts laikā. Neviens nesaskatīja sakarības starp diētu un savām slimībām. Logus turēja ciet, jo baidījās saaukstēties. Aizkari tika aizvilkti, lai saules gaisma nebalinātu mēbeles. Ļaudis reti mazgājās. Atkarībā no apstākļiem vai vajadzībām viņi bieži pārstrādājās vai pārpūlējās. Gandrīz neviens nesaprata, ka šāds dzīvesveids drīzāk ir nāves veids.
Kāds no laikabiedriem vēlāk atzinās: “Par galvassāpēm, gremošanas traucējumiem, caureju un drudzi mēs zinājām gandrīz tikai to, ka šīs parādības mēs nespējam ietekmēt un (..) ka tās vada Dieva roka.” 4
Protams, adventisti nekad nelietoja alkoholu un 19. gs. 50. gados pilnībā saprata arī tabakas ļaunumu. Ne viens vien ticīgais iemeta savu pīpi krāsnī vai apraka vagā uz lauka. Tomēr 1858. gadā, kad kāds, pēc visa spriežot, kašķīgs pāris jaunajai draudzei gribēja piespiest atteikties no cūkas gaļas, māsa Vaita dalījās liecībā, ka eņģeļi draudzi vada tikai tik ātri, cik tas ir saprātīgi, un ka indivīdiem, kas aizsteigušies priekšā, ir jāpakāpjas atpakaļ.
“Dievs vada tautu, nevis šur tur pa atsevišķam indivīdam, no kuriem viens tic vienai atziņai, bet cits — kādai citai,” viņa teica.5 1858. gadā adventes kustības uzmanības degpunktā bija jautājums par organizāciju. Pirms jaunas gaismas atspīdēšanas Dievs acīmredzot vēlējās, lai brāļi saliedētos vienā kopīgā saimē, kurā cits citam uzticētu vadību un visi būtu vienoti Kristū.
Šķiet, tikko Ģenerālkonferences organizēšana bija pabeigta, eņģeļiem tika norādīts, ka nu beidzot ir pienācis laiks runāt par cūkas gaļas ēšanu un tamlīdzīgām lietām.
Organizācijas jautājumi tika atrisināti 1863. gada 21. maijā. Pēc piecpadsmit dienām, 5. jūnijā, piektdienas vakarā, atklāsmē nāca jauna gaisma veselības likumu zināšanās. Tas notika apmēram 30 jūdzes (48,3 km) uz ziemeļrietumiem no Betlkrīkas, brāļa Ē. Hiliarda nelielajā un vienkāršajā lauku mājā blakus ceļam, kas vēl tagad vijas caur Mičiganas štata Otsīgo novada zaļo pļavu lēzenajiem pauguriem. Merits Kornels un R. Dž. Lorenss (nejaukt ar Horasu Lorensu) Otsīgo ciemā noturēja telts sanāksmes. Apmeklētāju bija maz, un tas droši vien bija Pilsoņu kara dēļ, kura kulminācija bija jūlijā. Neliela grupiņa ar Vaitiem priekšgalā nolēma aizbraukt uz turieni nedēļas nogalē, lai palīdzētu sludināt un uzmundrinātu brāļus. Hiliarda mājās viņi noturēja saulrieta lūgšanu brīdi. Kad tas tuvojās beigām, Elena uzlika rokas Džeimsam un lūdza par viņa veselību. Pēkšņi viņa sajūsmā iesaucās: “Godība! Godība! Godība!” Ar to iesākās jauna atklāsme. Sapulcējušies apsēdās un gaidīja iznākumu.
Pēc četrdesmit piecām minūtēm, kad atklāsme bija beigusies un Elena, kā tas viņai raksturīgi, bija vairākas reizes dziļi ieelpojusi, klātesošie lūdza izstāstīt redzēto. Taču viņa varēja pateikt tikai, ka tas esot bijis kaut kas tik dīvains, ka viņi visu uzreiz nespēšot saprast.
Atklāsmes tematika bija ļoti plaša. Elenas Vaitas vēlāk uzrakstītais atstāsts6, kuru papildināja arī turpmāko atklāsmju pārstāsti, sākās ar Ādama un Ievas dzīves aprakstu skaistajā Ēdenē. Tur ļoti nopietni tika norādīts, ka “dzīvnieku izcelsmes pārtika” (gaļa) esot viens no galvenajiem cilvēka deģenerācijas cēloņiem. Īpaši tika nosodīta cūkas gaļa, taču nekas labs netika teikts arī par citu gaļu.
Atklāsme uzstājās pret alkoholisko dzērienu lietošanu, asām garšvielām un sātīgiem saldajiem ēdieniem. Tabaka tika nosaukta par “vienu no vilinošākajām un briesmīgākajām indēm”, arī tējas un kafijas iedarbība esot “līdzīga tabakas iedarbībai”, tikai mazākā mērā. Kā īpaši neveselīga tika parādīta pārēšanās pat ar labu pārtiku, uzkodas ēdienreižu starplaikos vai īsi pirms gulētiešanas. Par lielu ļaunumu tika nosaukta arī pārstrādāšanās. Kas attiecas uz slimību ārstēšanu, Elenai Vaitai tika pavēlēts celt trauksmi pret “zāļu” (kā tolaik tās sauca) — arsēna, strihnīna, kalomela utt. — lietošanu.
Kaitīgo ēdienu, neprātīgās rīcības un aizspriedumu atmešana daudziem tiešām būtu uzlabojusi dzīves apstākļus, taču bija arī pozitīvi padomi — dzert daudz ūdens, regulāri strādāt svaigā gaisā, vēdināt telpas, ļaut tajās iespīdēt saules gaismai un katru dienu mazgāties.
Bet tas taču viss ir pats par sevi saprotams! Šodien grūti saprast, kāpēc Elena Vaita to nespēja paskaidrot tūlīt. Tomēr varam būt pilnīgi pārliecināti, ka toreiz tas bija kaut kas jauns un svešs.
Tas nenozīmē, ka visu, ko māsa Vaita redzēja par veselīgu dzīvesveidu, cilvēki pirmo reizi uzzināja no viņas atklāsmēm! Uz to adventisti nepretendē. Pat daži tā laika adventisti jau vairākus gadus lasīja doktora Rasela T. Trola periodisko izdevumu “Water Cure Journal” (“Ūdens Dziedniecības Žurnāls”), un vismaz Džons Lafboro, Enija Smita, Dž. P. Keloga ģimene un Dž. N. Endrūsa ģimene zināja kaut ko par “racionālajām metodēm” un ūdens terapiju. Pat Vaiti bija izmēģinājuši dažus ūdens ārstniecības paņēmienus un kādu laiku naktīs mēdza turēt atvērtus logus. Džeimss Vaits pat bija no jauna sācis iespiest žurnālā “Review” veselu rakstu sēriju par veselības tematiku.
Galu galā karstā un aukstā ūdens ārstnieciskās īpašības plaši pazina un augstu vērtēja jau Romas impērijā! Vilanovas Arnolds, kuru iepazinām, kad runājām par 2300 dienu tēmu, ūdens ārstniecību un veģetārismu Aviņonas pāvestu pilī mācīja 15. gs., un kaut ko līdzīgu 16. gs. Itālijā mācīja Luidži Kornaro. Džona Veslija padomus veselības kopšanā viņa sekotāji ievēroja jau 18. gs. un 19. gs. sākumā. Pat milleriešu kustībā Dr. L. B. Koulss izteica daudzas idejas, kas bija līdzīgas tām, par kurām vēlāk runāja Elena Vaita. Turklāt mēs vēl nemaz nepieminējām slaveno veģetārieti Silvestru Greiemu.
Ar vienu vārdu sakot, uzklausot gan daudzus agrāk izskanējušus aicinājumus, gan šajā laikā izplatītās idejas, ūdens ārstniecības prakse, veģetārisms, rupjas kviešu maizes lietošana uzturā un citas reformas veselības uzlabošanai Amerikā jau bija sākušās pirms 1863. gada. Kad Elena Vaita pēc savas 1863. gada atklāsmes sāka vairāk lasīt par šo tematu, viņu pārsteidza paralēles, kas bija saskatāmas starp izlasīto un atklāsmēs redzēto. Savā grāmatā “How to Live” (“Kā dzīvot”) kopā ar pašas sarakstītajām nodaļām viņa publicēja arī citu veselības reformatoru rakstus. Māsa Vaita acīmredzami cerēja, ka līdzīgas idejas citos darbos palīdzēs cilvēkiem pieņemt viņas atklāsmes.
Taču bez atklāsmēm šis jautājums nebūtu bijis skaidrs. Zināšanas, ko atsevišķi adventisti bija savākuši, labākajā gadījumā bija fragmentāras. Turklāt līdztekus speciālistu izvirzītajām labajām idejām bija arī daudzi tādi uzskati, kuri gan tika aizstāvēti ar tādu pašu dedzību un spēcīgiem argumentiem, taču mūsdienu zinātnē ir pierādījušies kā pilnīgi aplami. Pat Dr. Trols, kas tik bieži bija izrādījis spīdošas zināšanas jautājumos par ūdeni un labu diētu, pilnīgi noliedza sāli un cukuru, vienu nosaukdams par “minerālu indi”, bet par otru apgalvodams, ka “tas nemaz nav ēdams.” 7 Elena Vaita, pamatojoties uz savām atklāsmēm, no šādām kļūdām izvairījās.
