Drīz Edsons nēģeriem mācīja lasīt un saprast Bībeli. Piecu gadu laikā viņš izveidoja piecdesmit draudzes!
Par nožēlu, ne visi apsveica viņa panākumus. Kāds saniknots baltais būtu nositis vienu no Edsona palīgiem, ja kāds cits, draudzīgāk noskaņots, nebūtu pavērsis pret uzbrucēju pistoli. Ap 1900. gadu spēcīgi uzliesmoja rasisms, un baltie vairs nevarēja droši strādāt pie melnajiem. Savā aizgādībā acīmredzot arī ar Edsona Vaita starpniecību Dievs panāca, ka melnādainie adventisti paši sludina savai rasei trešā eņģeļa vēsti.
Edsona tvaikoņa tipogrāfija tika pārcelta uz kādu mazu būdiņu, taču vēlāk no tās izveidojās Dienvidu izdevniecības asociācija (Southern Publishing Association) — trešā izdevniecība Amerikā, kuru noorganizēja Vaitu ģimene. “Gospel Primer” pārdeva vairāk nekā miljons eksemplāros. Runā, ka Savienotajās Valstīs tā toreiz esot bijusi vienīgā tāda veida grāmata — unikāls adventistu devums melnādaino amerikāņu attīstībai.
Kā jau redzējām, misis Vaitas jaunība pagāja, kopā ar vīru ceļojot pa ziemeļaustrumu štatiem. 1853. gadā rietumos viņi nonāca līdz Mičiganai, bet 1855. gadā ieradās Betlkrīkā. Tālāk viņu ceļojumi sniedzās līdz Vidējiem Rietumiem, bet tad — līdz Tālajiem Rietumiem. 1872. gadā bija pirmais brauciens uz Kaliforniju, bet 1874. un 1875. gadā viņi sāka laikraksta “Signs of the Times” izdošanu un nodibināja Klusā okeāna izdevniecību.
Džeimss Vaits nomira 1881. gadā. Pēc četriem gadiem Elena Vaita (no 1885. g. augusta līdz 1887. g. augustam) kopā ar dēlu V. Vaitu devās kā misionāre uz Eiropu, bet 1891. gadā uz Austrāliju, lai deviņus gadus kalpotu tur par misionāri pionieri. Atgriezusies 1900. gadā, misis Vaita apmetās uz dzīvi Senthelenas sanatorijas tuvumā, kur nopirka sev zemes gabalu mājvietai “Elmsheivenai” (“Elmshaven”). Tur bija pietiekami daudz vietas viņas sekretārēm un pastāvīgo apmeklētāju plūsmai, kuri meklēja padomu.
Kad Elenai Vaitai jau tuvojās astoņdesmit, viņa līdz mūža beigām vēl paspēja palīdzēt nodibināt Paradīzes ielejas sanatoriju, Lomalindas Medicīnas evaņģēlistu koledžu (tagadējās Lomalindas universitātes Medicīnas un Medicīnas māsu skolas) un Klusā okeāna ūnijas koledžu, kas atrodas pakalnā, dažas jūdzes no viņas mājām.
“Elmsheivenā” viņa pabeidza sēriju “Conflict of Ages” (“Lielā cīņa”), sagatavoja septiņas citas grāmatas un uzrakstīja daudz vēstuļu un rakstu avīzēm un žurnāliem. 1909. gadā viņa ar vilcienu aizbrauca līdz Vašingtonai, lai pēdējo reizi piedalītos Ģenerālkonferences sesijā un uzrunātu delegātus savā parastajā, skaidrajā balsī. Šī ceļojuma laikā misis Vaita iegriezās arī Portlendā, Menas štatā, kur viņa bija gaidījusi Jēzus atnākšanu 1844. gada 22. oktobrī un kur pēc dažām nedēļām bija saņēmusi savu pirmo atklāsmi.
Vēl sirmā vecumā viņa aizvien cītīgi strādāja pie savām grāmatām un korespondences. Taču brīvajos brīžos viņai patika stāstīt bērniem stāstus, kamēr tie sukāja viņas matus, dziedāt pie sevis priecīgas dziesmas par Kristus atnākšanu un apmeklēt brāļus un māsas Kristū. Ģimenes no Napas ielejas vēl ilgi atcerējās “mazo veco sieviņu ar balto galvu, kura vienmēr tik mīļi runāja par Jēzu”.29 Viņa vēl joprojām meklēja dvēseles.
Būdama droša ticībā, Elena Vaita aizgāja dusēt 1915. gada 16. jūlijā. Viņas pēdējie vārdi dēlam bija: “Es zinu, kam esmu ticējusi.” 30 Māsa Vaita bija redzējusi sabatu ievērojošo adventistu izaugsmi no mazas saujiņas līdz 137 tūkstošiem. “New York Independent” (“Ņujorkas Neatkarīgā Avīze”) aizgājēju godināja: “Viņa dzīvoja īstas pravietes dzīvi un darīja nozīmīgu pravietes darbu.”
Viņas pēdējā publiskā uzstāšanās notika Klusā okeāna ūnijas koledžas kapelā. Trausla un nevarīga viņa ar divu sludinātāju palīdzību sasniedza kanceli. Toreiz viņas vēsts bija aicinājums adventistu jaunatnei celties un pabeigt dvēseļu mantošanas darbu, lai Jēzus varētu nākt drīz.
1. Elenas Vaitas 4. vēstule, 1865. g.; manuskripta reģ. nr. 224.
2. Ellen G. White, “Testimonies”, 5. sēj., 322., 323. lpp.
3. Lūgšana un personu vārdi ir tikai iespējama varbūtība, kas balstās uz Ellen G. White, “Life Sketches”, 17.–46. lpp. Par Elenas Vaitas dzīvi sk. Arthur L. White, “Messenger”, 99.–127. lpp. un “SDA Encyclopedia” šķirkli “White, Ellen G”.
4. “Review and Herald”, 1894. g. 29. maijā, 348. lpp.
5. “General Conference Bulletin”, 1901. g., 26. lpp.
6. Ellen G. White, “Early Writings”, 13.–17. lpp. Ievērojiet, ka 17. lpp. pēdējā rindkopa sāk jau citu atklāsmi par jauno zemi. Sal. arī “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 52. lpp.
7. Ellen G. White, “Early Writings”, 76., 77. lpp.; “Life Sketches”, 90., 91. lpp.
8. Elenas Vaitas 1. vēstule, 1883. g.
9. Vispamatīgākais pētījums par Elenu Vaitu kā publisku runātāju ir Horace J. Shaw, “The Speaking of Ellen G. White” (Ph. D. dissertation, Michigan State University, 1959).
10. Shaw, “The Speaking of Ellen G. White”, 111. manuskripts, 1901. g., 495., 496. lpp.
11. “The Eminent and Self-made Men of Michigan”: “In Memoriam, A Sketch of the Last Sickness and Death of Elder James White” (Battle Creek, Mich.: Review and Herald Press, 1881).
12. Ellen G. White, “Evangelism”, 665.–670. lpp.
13. “Detroit Post”, izdevumā “Review and Herald”, 1874. g. 18. augustā, 68. lpp.
14. H. M. S. Ričardsa atmiņas, kas stāstītas 1969. g. kādā sanāksmē Endrūsa universitātē.
15. Shaw, “The Speaking of Ellen G. White”, 513., 628. lpp.
16. Ellen G. White, “Child Guidance” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1954), 244.–247. lpp.
17. Ellen G. White, “The Adventist Home” (Nashville, Tenn.: Southern Publishing Association, 1952), 231.–239. lpp.
18. Ellen G. White, “Spiritual Gifts”, 2. sēj., 88., 128., 129. lpp.
19. “SDA Encyclopedia” šķirklis “White, James Springer”.
20. Sidnijs Braunsbergers (Sidney Brownsberger), kuru parasti uzskata par pirmo prezidentu, sākumā kalpoja Vaita pārraudzībā. Sk. Vande Vere, “Wisdom Seekers”, 27. lpp.
21. The Battle Creek Church [of SDA], “Defence of Elder James White and Wife” (Battle Creek, Mich.: Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1870), 111., 112., lpp.
22. Ellen G. White, “Testimonies”, 1. sēj., 613. lpp.
23. “Interview with Ellen G. White re Early Experiences”; manuskripta reģ. nr. 310.
24. “Vindication of the Bussiness Career of Elder James White” (Battle Creek, Mich.: Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1863).
25. “In Memoriam”, 55. lpp.
26. “Review and Herald”, 1853. g. 1. novembrī, 133. lpp.
27. Elenas Vaitas 125. vēstule, 1898. g.; arī vēstule F. M. Vilkoksam (F. M. Vilcox): Jemison, “A Prophet Among You”, 338., 339. lpp.
28. “SDA Encyclopedia” šķirklis “White, James Edson”; arī Ron Graybill, “E. G. White and Church Race Relations” (Washington D. C.: Review and Herald Publishing Association, 1970) un “Mission to Black America” (Mountain View, Calif.: Pacific Press Publishing Association, 1971).
29. Ella M. Robinson, “Stories of My Grandmother”, “Junior Guide”, 1963. g. 2. janvārī un “Hymns My Grandmother Loved”, “Youth''s Instructor”, 1951. g. 22. maijā; Arthur L. White, “Messenger”, 108. lpp.
30. Ellen G. White, “Life Sketches”, 449. lpp.', '1', 2, 'history
