1944. gada 21. oktobrī, sabata rītā, dienu pirms lielās vilšanās simtgades, kāda Septītās dienas adventistu vadītāju grupa pulcējās atceres dievkalpojumā par godu adventistu pionieriem. Nākamajā rītā, 22. oktobrī, viņi devās nelielā svētceļojumā pie Viljama Millera kapa, kas atradās kapsētā netālu no viņa mājas.
Pirms diviem gadiem pasaulē bija sācis skanēt radio raidījums “Pravietojumu balss”. Kad brāļi ieradās Millera atdusas vietā, bija laiks sākties kārtējai programmai. Viņi atstāja automašīnas radio ieslēgtu un nolaida logus, lai nepalaistu garām “Ķēniņa vēstneša” tēmu, ar kuru sākās raidījums.
Uz apsūbējuša marmora piemiņas akmens varēja izlasīt Viljama Millera vārdu un miršanas gadu — 1849. Droši vien uz brīdi viņi apstājās pārdomās, vai tiešām pagājušie simts gadi būtu pierādījums tam, ka Millera cerība ir vieni vienīgi maldi. Tad viņi pamanīja vienu no savām mīļākajām rakstvietām, kura arī bija iegravēta vecajā plāksnē: “Noliktajā laikā nāks gals.” (Dan. 8:19; KJV) Kamēr viņi apbrīnoja pārliecinošo pravietojumu, gaisu pildīja “Ķēniņa vēstneša” skaņas: “Paceliet bazūnes un bazūnējiet, lai top dzirdams, ka Jēzus nāks vēlreiz.”
Slavējiet Viņa vārdu! Viņš nāks vēlreiz.
Bet kad?
Septītās dienas adventisti jau ilgi lieto citātu no Elenas Vaitas 1900. gadā izdotās grāmatas “Christ’s Object Lessons” (“Daba un dzīve līdzībās”) 69. lappuses: “Kristus ilgojas sagaidīt savu atklāsmi draudzē. Kad Kristus raksturs pilnīgi atspoguļosies Viņa ļaudīs, tad Viņš nāks, lai pieprasītu tos kā savu īpašumu.”
Šie vārdi komentē paša Jēzus Kristus izteikto apsolījumu: “Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad briedušus graudus vārpā. Un, kad augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ sūta sirpi, jo pļaujamais laiks ir klāt.” (Marka 4:28,29)
Kad augļi ienākušies. Tūdaļ. Jo pļaujamais laiks ir klāt.
Lauksaimnieki nepļauj, kad tikko uzradušies zaļi asni vai sāk veidoties graudu aizmetņi. Viņi rūpīgi vēro augšanas procesu, noteikdami mitruma daudzumu, krāsu un citus kritērijus, kas raksturo labības stāvokli, kamēr pienāk vēlamā gatavība. Tikai tad laiž darbā kombainus un tūlīt novāc ražu.
Jēzus gaida sava piedodošā, pacietīgā un augstsirdīgā rakstura pilnīgu atveidošanos. Tiešām! Kā Debesu svētnīcas Augstais Priesteris Viņš vairāk nekā gadsimtu pār labības tīrumu ir licis atspīdēt sabata svētumam. Viņš ir aktīvi piedalījies “grēku izdeldēšanā” ne tikai no ierakstiem Debesu grāmatās, bet arī no cilvēku dzīves. Cik patīkama ir doma, ka kādu dienu Kristus sapnis piepildīsies, bet cik žēl, ka Viņam tik ilgi ir bijis jāgaida.
Grāmatas “Christ’s Object Lessons” 419. lpp. ir vēl kāda vieta, kas saskan ar 69. lappuses citātu: “Visas Debesis meklē kanālus, pa kuriem izliet svēto eļļu par iepriecinājumu un svētību cilvēku sirdīm.”
Šajā pašā lappusē doma tiek papildināta: “Katras dvēseles pirmtiesības ir kļūt par dzīvu kanālu, pa kuru Dievs pasaulei var nogādāt savas žēlastības bagātības, Kristus neaptveramos dārgumus. Neko citu Kristus tik ļoti nevēlas kā starpniekus, kas pasaulei atklātu Viņa garu un raksturu. Nekas cits pasaulei nav tik ļoti vajadzīgs, kā cilvēka dzīvē īstenota un atklāta Pestītāja mīlestība.”
Pilnīgu raksturu gaidīšana un Dieva žēlastības kanālu meklēšana nav divas atšķirīgas lietas. Tās ir vienas un tās pašas lietas divas puses. Acīmredzot Dievs gaida, ka Viņa tauta būs pilnīgi gatava uzdevumam. Kungs vēlas, lai tā uzvarētu grēku ne tikai viņu pašu laimes dēļ, bet arī, lai tā būtu derīga Dieva mīlestības rakstura atklāšanai grēciniekiem tuvu un tālu.
Kā gan vēl labāk Septītās dienas adventisti savu vēsti varētu “darīt zināmu pasaulei” — katrai pilsētai, ciemam un katram cilvēkam pasaulē —, ja ne dzīvojot Viņa mīlestībā mājās, tuvākajā apkaimē, darba vietās un visur citur pasaulē?
Cik ilgi Dievam vēl būs jāgaida?
Jau 1884. gadā Elena Vaita rakstīja: “Ja visi, kas apvienojās 1844. gada darbā, būtu pieņēmuši trešā eņģeļa vēsti un pasludinātu to Svētā Gara spēkā, tad Kungs ar viņu pūlēm būtu varējis izdarīt ļoti daudz. Pasauli būtu pārņēmusi gaismas pārpilnība. Tad jau pirms vairākiem gadiem zeme būtu brīdināta, noslēdzošais darbs — pabeigts un Kristus būtu atnācis atpestīt savu tautu.” 1
“Vairākus gadus” pirms 1884. gada. Tas tikai ir sapnis! Iedomājieties, ka simts tūkstoši adventistu Savienotajās Valstīs un tūkstošiem adventistu Eiropā un citur būtu pieņēmuši un pasludinājuši vēsti par sabatu un svētnīcu. Kristus būtu varējis atnākt pirms Amerikas Pilsoņu kara! Pikita brigādei nekad nebūtu bijis jāsoļo pretī nāvei Getisbergā. Miljoniem cilvēku nebūtu jācieš dubļos pie Verdenas Pirmā pasaules kara laikā. Hirosima un Nagasaki būtu paglābtas no atombumbām Otrā pasaules kara laikā. Ja Dievs dalās bēdās ar katru atraitni un bāreni, cik ļoti Viņš ir vēlējies sūtīt Jēzu pirms šiem kariem! Un acīmredzot Viņš to būtu varējis darīt, ja vien...
Gaidošs Tēvs, svārstīgi bērni.
Tiem dažiem adventistiem, kas pieņēma trešā eņģeļa vēsti, 19. gs. 50. gados pilnā spēkā tika pasludināta Laodiķejas vēsts. Jēzus ieradās pie viņu sirds durvīm, vēlēdamies ieiet tur uz visiem laikiem. Sevi pieteica vēlais lietus, kas ar viņu starpniecību bija gatavs nolīt uz izslāpušo pasauli. Uzvara un visa piepildījums atradās rokas snieguma attālumā. Dievs deva “laiku vēsts pasludināšanai”. Draudze nedaudz progresēja, bet tad atslāba apmierinātībā.
Gaidošs Tēvs, svārstīgi bērni.
1888. gadā Mineapolisā Gars bija ļoti tuvu. Vēlreiz bija pienācis “laiks vēlajam lietum”. Tam tika sniegts arvien vairāk priekšnoteikumu. Tomēr pārāk daudz ticīgo nevis “kopā ar Jēzu iegāja vissvētākajā vietā”, bet gan izvēlējās sešpadsmit krīzes gadus.
Gaidošs Tēvs, svārstīgi bērni.
Tad “māmuļa Vaita”, acīmredzot Kristus dēļ, novilka pietiekami plašu mīlestības loku, lai tajā ietvertu visus šos svārstīgos bērnus. Mīlestības loks ir saglabājies. To stiprinājušas Bībeles patiesības un “Testimonies for the Church” (“Liecības draudzei”), bet gadu no gada paplašinājuši pastāvīgie adventistu draudzes sasniegumi. Domstarpības gan uzbrūk, taču uzvar saskaņotība. 1975. gada Ģenerālkonferences sesijā pulcējās tūkstoš septiņi simti delegātu. Tur bija gan melni, gan dzelteni, gan sarkani, gan balti, kas pazina gandrīz visas politiskās ideoloģijas virs zemes. Es sēdēju 173 locekļu lielajā vēlēšanu komisijā. Es redzēju, dzirdēju un sajutu, ka dziļi zem sīkajiem strīdus vilnīšiem plūda uzticības un saskaņas straumes.
Šajā Septītās dienas adventistu vēstures apskatā mēs galvenokārt esam samierinājušies ar ziņām par to, kā šī kustība ir sākusies. Sākumam ir īpaša nozīme visai pasaulplašajai šodienas draudzei. Patiesības par Jēzu agrīnie atklājumi un pirmatklājēju pārliecība, drosme un augstsirdība dara saprotamākus iemeslus, kuru dēļ kustība joprojām pastāv. Ja mums būtu pietiekami vietas pienācīgi aplūkot arī divdesmito gadsimtu, stāsti par ticību un pašuzupurēšanos, kā arī labdarības un izaugsmes statistika būtu vairojusies gandrīz neskaitāmas reizes. Pat jaunu patiesību atklājumi aizņemtu veselas nodaļas.
Šur tur mēs jau atsaucāmies uz divdesmitā gadsimta sasniegumiem misijā, medicīnas darbā, organizācijā un izglītībā. Varētu stāstīt daudz vairāk!
Divdesmitā gadsimta adventismam joprojām ir raksturīgi strādnieki ar plašām sirdīm, kas savu dzīvi nodod (bet dažkārt pat atdod savu dzīvību), lai grūtos apstākļos pasludinātu vēsti. Tā korejietis R. Smits mēdza gan iet kājām, gan braukt ar velosipēdu, gan jāt ar ponijiem — dienu un nakti, bet bieži vien dienas un naktis dubļos, lietū, sniegā, ar nosalušām rokām un kājām, tumsā slīdēdams pa nogāzēm, bojādams savu veselību, taču saņemdams arvien jaunus uzdevumus un uzceldams skolas un dievnamus. Savukārt mūža strādniekam Ķīnā Dž. P. Andersonam tika uzticēts palikt Kantonā, kad to bija ieņēmis ienaidnieka karaspēks. Ar lūgšanu, pārdomātu rīcību, taktiku un drosmi viņš cerēja pasargāt misijas slimnīcu no izlaupītājiem un pēc vairākiem gadiem nodeva šo iestādi atpakaļ draudzei, nezaudējis pat ne dvieli vai palagu.
Divdesmitā gadsimta adventismu raksturo arī K. K. Krislers, kas maigi dziedāja “Vienmēr Pestītājs mani vada”, mirdams no plaušu karsoņa Honā, Ķīnas vidienē. Arī V. H. Andersons, kas izveseļojās, tuksneša ceļojuma laikā pamozdamies no nežēlīga dizentērijas uzliesmojuma izraisītas nesamaņas un dzirdēdams savus nesējus, jaunatgrieztos matabelus, dziedam. Maklārens, kad viņa kuģi ielenca naidīgi noskaņoti Zālamana salu iedzimtie, dziedāja “Kopā ar Jēzu es varu visur iet droši” un bez starpgadījumiem izcēlās krastā.
Fidžietis Benijs Tavondi pēc desmit grūtiem gadiem Jaungvinejā pirmo cilvēku par adventistu vēsti pārliecināja, mirdams no čūskas kodiena. Fika Mitrieli, kāda cita Fidži misionāre Jaungvinejā, vairākos ciemos mācīja sievietes un bērnus, džungļu takās pārtvēra iedzimto karotāju mestos šķēpus un sekmīgi dalījās vēstī par Jēzu svētnīcā.
Afrikānis Biljats Sapa bija pirmais misionārs Njasalendas (tagadējās Malāvijas) purvainā ielejā. Viņš kopā ar sievu un diviem bērniem dzīvoja uz kokā uzceltas platformas, jo vietējā ciema iedzīvotāji viņus nepieņēma. Vērojot, kā nomirst abi bērni, viņi abi ar sievu tomēr nepadevās un nedomāja par atgriešanos mājās. Biljats Sapa nepadevās arī tad, kad nomira viņa sieva, un beidzot pārliecināja vietējos, ka viņš tos mīl un ka arī Dievs tos mīl, un nodibināja dažas skolas.
Šodien, protams, bērni Āfrikā un Fidži salās skatās televīziju tāpat kā Eiropā un Ziemeļamerikā, tāpēc divdesmitā gadsimta adventistu misionāriem arī atpalikušajās zemēs ir bijis jāmērojas spēkiem ar moderno tehniku. Tomēr arī mūsdienās plosās veco laiku epidēmijas, tāpēc pie divdesmitā gadsimta adventisma pieder arī tādi vīri kā L. H. Kristians. Padomju Krievijas lielā 1920. gada bada laikā, neraugoties uz to, ka gandrīz puse iedzīvotāju slimoja ar izsitumu tīfu, viņš tur nodzīvoja veselas trīs nedēļas, lai iedrošinātu ticīgos, kamēr mājās palicēji lūdza un gavēja. Savukārt citā zemē kāds drosmīgs un neatlaidīgs koledžas prezidents, kas bija atbildīgs par 1000 studentiem, sāpju nomocīts, spēja sameklēt rīsus, lai pārdzīvotu badu 20. gs. septiņdesmitajos gados.
Tūkstošiem jauniešu pasaules briesmīgāko karu laikā pietika drosmes vienlaicīgi klausīt sirdsapziņai un stāties pretī lodēm. Katram no četrpadsmit militārajā cietumā atsevišķi ieslodzītiem puišiem tika pateikts, ka viņa biedri esot atteikušies no sabata. Saulei rietot, viņi nedroši sāka svilpot vakara dziesmu, klausīdamies, kā pārējie no savām trīspadsmit kamerām pievienojas. Ārrindnieks Desmonds Doss saņēma Kongresa Goda medaļu par septiņdesmit piecu ievainoto izglābšanu Okinavā, kad ienaidnieka bataljons vairākas stundas viņu apbēra ar šāviņiem, šrapneļiem un rokas granātām.
