Divdesmitā gadsimta Septītās dienas adventismu raksturo arī daudzu iemīļotais Ģenerālkonferences prezidents V. E. Spaisers (1922–1930), kas visur ceļoja, visus darbiniekus (tā šķiet) pazina pēc vārda, misionāru bērniem nesa dāvanas un sev vienmēr pirka vislētāko biļeti. Reiz, kad brāļi bija neapmierināti, ka tik ievērojams cilvēks braucis trešās klases kupejā, viņš laipni atvainojās: “Piedodiet, es nezināju, ka ir arī ceturtā klase.” Arī ne mazāk iemīļotais Dž. Leimārs Makelhanijs (1936–1950), kas pēc savas otrās ievēlēšanas, uzdevuma pievilcības pārņemts, raudāja.
Daudz vairāk par ordinēto vadību divdesmitā gadsimta adventismu raksturo mērķim svētījušies vienkāršie draudzes locekļi — piemēram, tikko pieminētie varonīgie karavīri, arī tūkstošiem ļaužu Amerikas kontinentos un Filipīnās, kas pasaules mērogā ietekmējuši draudzes locekļu pieaugumu, tāpat neskaitāmi draudzes locekļi, kas māca un vada sabatskolas, labo apģērbu trūcīgajiem, strādā par skolotājiem vai vada Septītās dienas adventistu iestāžu darbu. Daudzi draudzes locekļi ir devuši lielus ziedojumus, piemēram Aiovas dārzkopis Džaspers Veins. Kad viņš ar sievu reiz apspriedās, kādu upuri varētu pienest Kungam, sieva ieteica pasūtīt 100 eksemplārus “Signs of the Times” speciālizdevuma. Vīrs gan domāja, ka prātīgāk būtu samierināties ar divdesmit pieciem eksemplāriem, un abi vienojās par piecdesmit. Šis ieguvums tiek pieminēts katru gadu ražas svētkos.
Daži divdesmitā gadsimta adventistu draudzes locekļi ir saņēmuši īpašu Kunga vadību. Austrālietis Čārlzs Eškrofts no Karmelas 1906. gadā nevarēja izlemt, ziedot vai neziedot savu lielo ābeļdārzu vidusskolai. Viņš lūdza zīmi no Debesīm — negaisu no zilām debesīm nedēļas laikā. Nedēļas laikā zilās debesīs tiešām parādījās melns mākonis, kas nonāca pāri pakalnam līdz ielejai, tieši virs viņa mājas lika uzplaiksnīt zibenim, nograndēt pērkonam un aizslīdēja projām lejup pa ieleju. No tuvējās saimniecības atskrēja Eškrofta brālis, saukdams: “Vai tu redzēji?”
“Jā, redzēju,” atbildēja Čārlzs, “tā ir zīme man, lai es ziedoju savu zemi Kungam.” Tagad šajā vietā atrodas Karmelas koledža.
Statistika liecina par daudzsološu progresu. Ienākumi ir palielinājušies no pusmiljona dolāru 1895. gadā līdz apmēram 300 miljoniem 1975. gadā. Audzēkņu skaits Septītās dienas adventistu skolās ir pieaudzis no apmēram 1300 audzēkņiem 1890. gadā līdz aptuveni 400 tūkstošiem. 1853. gadā Vašingtonas ciema mazā rokas iespiedmašīna Ročesterā izlaida vienu lapas eksemplāru minūtē — sešdesmit lapu stundā ar tādu piepūli, ka pie tās strādājošais jauneklis pēc dažiem mēnešiem spļāva asinis. Divdesmitajā gadsimtā laikraksta “These Times” (“Šie Laiki”) metiens ir pārsniedzis 200 000 eksemplāru mēnesī, “Signs of the Times” — 540 000, “El Centinela” — 600 000. Visā pasaulē ir pieaudzis radio un televīzijas pārraižu skaits. “The Quiet Hour” (“Klusā stunda”) vien jau izmanto 500 raidstacijas, bet “Pravietojumu balss” — vairāk nekā 800. Septiņdesmit miljoni “tēvoča Artura” S. Maksvela grāmatu ir aiznesušas kristiešu ideālus un Bībeles vēsti ģimenēm, kas runā trīsdesmit sešās dažādās valodās. Grāmata “Steps to Christ” (“Ceļš pie Kristus”) ir tikusi iespiesta pat miljons eksemplāros vienā reizē un tulkota vairāk nekā 100 valodās.
Iespaidīga ir arī draudzes locekļu skaita statistika. 1863. gadā uz vienu miljardu pasaules iedzīvotāju bija 3500 adventistu. Attiecība bija apmēram viens adventists pret trim miljoniem. 1975. gadā, kad pasaules iedzīvotāju skaits sasniedza četrus miljardus, attiecība bija uzlabojusies līdz vienam adventistam pret 1600. Ja līdz 2000. gadam, kad pasaulē būs 6,5 miljardi cilvēku, draudzes locekļu skaita pieaugums joprojām būs kaut vai tikai tagadējie 5,5 procenti gadā, tad ap to laiku būs 10 miljoni sabata ievērotāju jeb viens pret 650.
Tas ir labs progress (slava Dievam!), bet ar to nepietiek. Attīstība tomēr ir pārāk lēna. Ja kopš 1880. gada draudze būtu augusi ar 19. gs. 70. gadu pieaugumu — 11,1 procents gadā —, tad šodien būtu nevis 8,6 milj., bet 275 458 110 draudzes locekļu! “Visas Debesis” ir pārāk ilgi bijušas spiestas “gaidīt”. Ir jāsakrāj enerģijas lādiņš darba paveikšanai, un tad tas “izplatīsies kā uguns rugājos”. Kā Elena Vaita rakstījusi, tas notiks tad, “kad dievišķais spēks savienosies ar cilvēku pūlēm”.2 “Dievs darbu padarīs, ja mēs Viņam sagādāsim darba rīkus.” 3
1844. gadā jaunā Elena redzēja gaismas kūļus, kas izšāvās arvien jaunās un jaunās vietās, kamēr piepildīja visu pasauli. Šie gaismas stari ataino Atkl. 18:1 uzrakstīto apsolījumu: “Es redzēju citu eņģeli nokāpjam no Debesīm, kam bija liela vara, un zeme kļuva gaiša no viņa godības.” (KJV) Protams, ka eņģeļa godība atstaro Dieva godību.
Šis Atklāsmes grāmatas 18. nodaļas eņģelis, tāpat kā Atkl. 14:6–12 trīs eņģeļi, simbolizē ļaudis, kas nes vēsti. (“Angelos” grieķu val. nozīmē “vēstnesis”.) “Dieva godība” pirmkārt ir Dieva godības pilnais raksturs. (Sk. 2. Moz. 34) Tāpēc zemi Dieva godība apspīdēs tad, kad draudzi pārņems Dieva spēks un tā pilnīgi atstaros Viņa raksturu. Godību, kuru Elena redzēja vissvētākajā vietā izstarojam no sabata un kura simbolizē paša Dieva mīlestību un svētumu, reiz izstaros sabatu ievērojošo Dieva ļaužu sejas un viņu dzīve. Turot svētu sabatu, vīrieši un sievietes, zēni un meitenes svētosies arī paši. 4
“Zemei jākļūst gaišai no viņa godības,” paskaidro Elena Vaita. “Tā Kunga Gars tā svētīs Viņam veltīto cilvēku kalpošanu, ka pār pieaugušo un bērnu lūpām plūdīs slava un pateicība, kas zemi piepildīs ar Dieva atziņu un Viņa nepārspējamo godību.5
Šajā godības pilnajā adventes kustības kulminācijā nebūs iesaistīti tikai kustības locekļi vien. Nekādā ziņā! Šeit var iekļūt katra dzīva dvēsele. Pasaule un viss, kas to piepilda, pieder Kungam. Dievs ir Tēvs katram, tāpēc, tiklīdz kāds dzird Viņa Vārdu, tas tūlīt arī spēj dalīties ar citiem priekā par tā pārveidojošo spēku un saņemt pat vēl lielāku prieku, sniedzot to citiem.
“Visvarenā Gars nolaižas pār cilvēku sirdīm, un tie, kas atsaucas šim iespaidam, kļūst par Dieva un Viņa patiesības lieciniekiem. Daudzās vietās var redzēt svētījušos cilvēkus, kas nodod tālāk gaismu, kura viņiem pašiem ir darījusi skaidru glābšanu Kristū. Un, kad viņi turpina atstarot šo gaismu, kā to darīja ar Svēto Garu kristītie Vasarsvētku dienā, viņi no Gara saņem arvien jaunu un jaunu spēku. Tā zemei jātiek apgaismotai Dieva godībā.” 6
“Dieva kalpi ar starojošām un svētītām sejām steigsies no vienas vietas uz citu, lai pasludinātu Debesu vēsti. Visā pasaulē tūkstošos balsu izskanēs brīdinājums. Tiks paveiktas pārdabiskas lietas, slimos dziedinās, zīmes un brīnumi ies līdzi ticīgajiem (..).
(..) Gaismas stari iekļūst visur, patiesība kļūst redzama visā tās skaidrībā, un godīgie Dieva bērni sarauj saites, kas tos turēja (..). Patiesība nu ir dārgāka par visu citu. Liels skaits to, kas bija apvienojušies cīņā pret patiesību, tagad nostājas Kunga pusē.” 7
Patiesība ir dārgāka par visu citu. Vēstij, kas pasaulei sniegta jau pirms daudziem gadiem, noteikti ir jābūt patiesībai. Īstai patiesībai. Vitāli svarīgajai patiesībai par Jēzu, par to, ko Viņš ir izdarījis un ko dara tagad. Tā ir pirmā eņģeļa vēsts — mūžīgais krusta Evaņģēlijs un šī laika patiesība, ka ir atnākusi Viņa tiesas stunda. Un otrā eņģeļa vēsts, kas aicina cilvēkus šķirties no katra elka, kas tos saista. Tā ir arī trešā eņģeļa vēsts, kas brīdina pret viltotām pielūgsmes sistēmām un norāda uz Dieva baušļiem un Jēzus ticību, uz taisnošanu ticībā.
Kopš 1844. gada Jēzus vissvētākajā vietā aicina pievērst uzmanību sabatam nevis tikai tāpēc, ka tā ir septītā diena, bet tāpēc, ka tā liecina par vienreizēju, Kristus dzīvei līdzīgu dzīvesveidu, kas kā galējais kritērijs pēdējās dienās atdalīs labo no ļaunā. Patlaban Jēzus izdeldē grēkus ne tikai no Debesu grāmatām, bet arī no savu bērnu dzīves, lai viņi iemantotu uzvaras, svētumu un līdzību Kristum. Ar savu starpnieku Svēto Garu Viņš klauvē pie savu sekotāju sirds durvīm, cenzdamies arvien dziļāk sakārtot viņu dzīvi un ilgodamies tos piepildīt ar sevi.
Jēzus zina, ka tie ir tikai “māla trauki”, kuriem vēl joprojām nepieciešama liela mazgāšana, un Viņš tos mazgā ar “veļas mazgātājas sārmu”, kamēr (ja vien vēlas) tie kļūst smaržīgi un tīri, jo Viņš vēlas tos piepildīt. Taču Kristus nevēlas tos piepildīt kā podus vai bļodas, bet gan tā, kā ūdens ar spiedienu piepilda dārza šļūteni, lai atnestu “prieku un svētību cilvēku sirdīm.” Kā kvēle, kas piepilda elektrisko spuldzi un uz visām pusēm izstaro gaismu, tā arī Viņš vēlas bez šķēršļiem un kavēkļiem šķīstīt ļaudis ar to acu, lūpu, roku un kāju starpniecību, kas Viņam pieejamas, un izstarot pasaulē savu godību.
Pūt pār mani, Dieva elpa,
Līdz kļūstu pilnīgi Tavs,
Līdz manas pasaulīgās daļas
Kvēlo dievišķā ugunī.
Septītās dienas adventisti tic, ka ir aicināti pasludināt Dieva pēdējo vēsti. Gadiem ilgi viņi ir apbrīnojami daudz strādājuši un pienesuši upurus, un Dievs acīmredzot to ir svētījis, ar zīmēm liecinādams par savu aizgādību un žēlastībā darīdams brīnumus. Taču lielais brīnums, kura dēļ šī draudze ir radīta — Kristus otrā atnākšana — vēl ir priekšā.
Lai tagadējā ticīgo paaudze savā dzīvē pilnībā un visur pieņem Jēzu un tad ar dedzīgām lūpām un dzīvēm, kas kvēlo ar Viņa godību, dodas uz priekšu līdz pat vistālākajam zemes cilvēkam. Lai vēsti viņi ātri “dara zināmu pasaulei” un lai Jēzus var beidzot nākt.
1. Ellen G. White, “Spirit of Prophecy”, 4 sēj. (Battle Creek, Mich.: The Steam Press of the Seventh-day Adventist Publishing Association, 1870–1884), 4. sēj., 291. lpp.; Sal. arī “The Great Controversy”, 458. lpp.
2. Ellen G. White, “Selected Messages”, 1. grām., 118. lpp.
3. Ellen G. White, “Testimonies”, 9. sēj., 107. lpp.
4. Ellen G. White, “The Desire of Ages”, 283. lpp.
5. Ellen G. White, Comments. “Seventh-day Adventist Bible Commentary”, 7. sēj., 984. lpp.
6. Ellen G. White, “The Acts of the Apostles”, 54. lpp.
7. Ellen G. White, “The Great Controversy”, 612. lpp.', '1', 2, 'history
