19. gs. deviņdesmitajos gados Septītās dienas adventistu vadītāji ne vienmēr pieņēma veiksmīgākos risinājumus, tomēr viņi galvenokārt bija cilvēki ar augstiem motīviem, kas pašaizliedzīgi pildīja savus pienākumus, kā nu prata. Viņi strādāja garas stundas, kas pašiem bieži vien nenāca par labu, katrs cenzdamies uzcelt sev uzticēto posmu konfesijas celtnē.1
Rietumkrasta administrators, kas toreiz neaizsūtīja 1000 dolārus uz Austrāliju, taču neiebāza naudu savā kabatā! Tas viņam nenāca ne prātā, taču viņš nedomāja arī par misijas lauka vajadzībām, kaut gan austrālieši to atgādināja vairākas reizes.
Brīdī, kas aicināt aicināja veidot dižus plānus un parādīt stipru ticību, draudzes vadības stāvoklis radīja vilšanos, gan ne tik daudz par to, kā īstenībā bija, bet gan par to, kā varētu būt.2 Bet kurš gan ir tik nevainīgs, lai mestu pirmo akmeni?
Lai šodien to novērtētu vispusīgi, būtu vēlams vēlreiz atcerēties sešpadsmit krīzes gadu straujos panākumus — draudzes locekļu pieplūdumu, jaunu iestāžu atklāšanu, jaunu zemju evaņģelizāciju un faktu, ka tagad daudzu svētrunu un publikāciju centrā bija Kristus. Skaidrs, ka Elena Vaita izmisumā nekrita! Labāk kā jebkurš pazīdama gan draudzes vadības trūkumus, gan veiksmes, viņa dažus augstākos vadītājus raksturoja kā “nosvērtus un prātīgus vīrus”.3 Viņa arī ļoti stingri aizstāvēja konfesiju kā tādu, ja kāds tās vājās puses centās izmantot, lai attaisnotu savu samaitātību. “Kristus draudze,” viņa rakstīja no Austrālijas, nopietni to attiecinādama uz draudzi, kurai ir Jēzus ticība un kas ievēro Dieva baušļus, “lai arī cik tā būtu novājināta un izkropļota, ir vienīgais objekts virs zemes, kuram Viņš veltī visaugstāko uzmanību.” 4
Viņas darbi saskanēja ar vārdiem. 1891. gadā, kad Ģenerālkonference Elenu Vaitu aicināja doties uz Austrāliju, viņa negribēja braukt, jo bija jau 63 gadus veca, turklāt atraitne, kas jau tā savus spēkus bija pārtērējusi darbā. Tomēr viņa brauca.
Tikko ieradusies Austrālijā, viņa smagi saslima ar reimatisko artrītu. Kā jau daudzi jauni misionāri, viņa ļoti vēlējās būt atkal mājās un bija neizpratnē, kādēļ vispār ir braukusi. Ne vienreiz vien naktīs, kad nenāca miegs, viņai gribējās raudāt. Pretodamās šīm jūtām, viņa sev teica: “Kas tad nu, Elena Vaita? Vai tad tu neatbrauci uz Austrāliju, sajuzdama pienākumu doties tur, kur Ģenerālkonference bija nolēmusi? Vai tad tāda nebija tava rīcība?”
Uz katru jautājumu māsa Vaita atbildēja apstiprinoši un turpināja: “Tad kāpēc tu jūties pamesta un zaudējusi drosmi? Vai tad te nav strādājis ienaidnieks?
Es ticu, ka tā tas ir.”
Pieskardamās acīm, viņa secināja: “Ar to ir diezgan; es vairs neskatīšos uz tumsas pusi. Uz dzīvību vai nāvi nodošu savu dvēseli Viņam, kas mira par mani.” 5
“Es paklausīju Ģenerālkonferences balsij,” viņa vēlāk tajā pašā gadā (1892) rakstīja, “kā to vienmēr esmu centusies darīt, kad man pašai nav bijis īsti skaidrs (..). Es esmu Austrālijā un ticu, ka esmu tieši tur, kur Kungs vēlas.” 6
Nav šaubu, viņai bija taisnība. Tikai izmantojusi atšķirtību no galvenā darba centra un tā vadītājiem, kuri bija tik kūtri uz pārmaiņām, viņa vārda pilnā nozīmē no nabadzības un eikaliptiem uzcēla koledžu, kurai bija lemts kļūt par revolucionāru piemēru visai nākamajai adventistu izglītības sistēmai.
Kad ļaudis apciemoja Eivondeilu un novērtēja panākumus, māsa Vaita tik pacilāti slavēja Amerikas un Āfrikas adventistu palaikam sūtītos dāvinājumus, ka apmeklētāji bija dziļi aizkustināti. Viņa saprata, ka šīs palīdzības dēļ “mums šeit, Austrālijā, tagad ir liels pienākums nodot sevi Kunga darbam, audzinot un apmācot jauniešus un jaunietes, lai viņi spētu kalpot Dievam gan vietējā, gan ārzemju misijā”.7
Publiski viņa nekad nesūdzējās par nepiepildītajiem solījumiem un administrācijas kļūmēm.
Pat ar vietējiem ļaudīm misis Vaita šajā laikā spēja lielā ticībā runāt par Dieva ieplānoto adventes kustības nākotni, kurai viņa bija ziedojusi tik daudz savas dzīves. “Nav nekāda iemesla šaubīties vai baidīties, ka darbs varētu neveikties,” māsa Vaita pravietiski apgalvoja. “Darbu vada Dievs; Viņš visu nokārtos. Ja darba vadībā būs kas jāpielabo, Dievs to izdarīs, visu slikto vērsdams par labu. Turēsimies ticībā, ka cēlo kuģi, kurā atrodas Dieva ļaudis, Viņš droši ievedīs ostā.” 8
Notikumi, kā jau parasti, apstiprināja viņas teikto. Tiešām, pārspīlētās centralizācijas un “karaļa varas” problēmas atrisinājumam daži pasākumi jau tika veikti, un tiem sekoja citi, kuriem vēl šodien ir nozīme draudzē.
1889. gadā Ziemeļamerikas konferences tika sagrupētas sešos apgabalos, kuru vadītāji pārstāvēja Ģenerālkonferenci.
1891.* gadā A. T. Robinsonu nosūtīja organizēt misijas konferenci Dienvidāfrikā. Bija paredzēts, ka viņš tur izveidos parastās asociācijas un sabiedrības. Bet kā gan? Tik daudzām padomēm nepietiktu cilvēku. Tad viņš nolēma visas asociācijas izveidot kā viena cilvēka pārziņā esošas “nodaļas”, kas pakļautas konferencei. Šādai rīcībai viņš prasīja atļauju no Betlkrīkas, līdz kurienei pasta sūtījumi ceļoja veselu mēnesi. Vadošie brāļi stingri iebilda pret Robinsona plānu, taču, kā vienmēr, viņi bija pārāk aizņemti savā darbā. Robinsons viņu kavēšanos ar atbildi saprata kā piekrišanu un turpināja veidot organizāciju pēc saviem ieskatiem. Kad beidzot no vadības tika saņemts “nē”, sistēma jau darbojās tik labi, ka viņš to vairs nemainīja.
Tajā pašā laikā Austrālija tika noteikta par 7. apgabalu. 1894. gadā tā pārorganizējās par Austrālāzijas ūniju, tā kļūdama par pirmo ūniju. Vadītāja vietā nāca administratīvā grupa un komiteja, kas pārstāvēja vietējās konferences.
1897. gadā Robinsons no Dienvidāfrikas tika aicināts par Vidusaustrālijas konferences prezidentu. Atradis tur parasto saujiņu dažādo biedrību un asociāciju, viņš tās pārveidoja par konferences nodaļām. A. G. Danielss un V. Vaits bija šokēti, taču drīz vien, redzēdami, cik labi darbojas “Viktorijas plāns”, pārliecināja arī citas konferences un jauno Austrālāzijas ūniju pārorganizēties nodaļās. Vietējo nodaļu un ūniju pieredze sniedza 1901. gada Ģenerālkonferencei vērtīgus pierādījumus, ka šī sistēma ir laba.
1897. gada Ģenerālkonferences sesijā, kas sapulcējās Ūnijas koledžā, Ģenerālkonferences padome kļuva reprezentatīvāka, jo tajā iekļāva trīspadsmit pārstāvjus. (1883. gadā tā tika paplašināta no trim līdz pieciem, bet 1886. gadā — līdz septiņiem locekļiem.) Sesija arī pārveidoja dažas komitejas, sadalīja prezidenta pienākumus, uzticēja tos vairākiem cilvēkiem un piešķīra autonomiju Eiropas un Austrālāzijas misijas laukiem, taču (lai arī cik izteiksmīgi tas izklausītos) būtībā nemaz nepieskārās jautājumiem par visvairāk nepieciešamajiem darba uzlabojumiem.
1899. gada Ģenerālkonference bija ikdienišķa.
1901. gada Ģenerālkonferencē jau saskatāms progress.
Taču to neviens negaidīja. Pat Elena Vaita vēlāk stāstīja: “Es negribēju braukt uz Betlkrīku. Baidījos, ka nasta, kas man tur būs jānes, maksās man dzīvību.” Kad vadītāji viņu uzaicināja piedalīties, viņa pateica, ka nevarot. Tad Dievs māsu Vaitu atklāsmē aicināja doties ceļā, un viņa paklausīja.9
1. aprīlī, dienu pirms sesijas atklāšanas, misis Vaita, kas tikko bija atgriezusies no Austrālijas, koledžas bibliotēkā satika vadītājus. Viņai bija rādītas daudzu šo cilvēku personiskās dzīves lietas, par tām viņa bija uzrakstījusi liecības, pazīdama viņus labāk nekā viņi paši. Viņi bija Dievam piederīgās adventes kustības vadītāji, un māsa Vaita kā īsta māte Israēlā viņus visus mīlēja.
Svinīgi viņa iepazīstināja ar kopsavilkumu vēstīm, kuras nākamajā nedēļā gatavojās izteikt publiski, lai visi zinātu, kas gaidāms. Delegāti nesteidzīgi izklīda, lai dzirdēto pārdomātu. Nākamajā rītā visi atkal sapulcējās dievnamā — tabernākulā.
Slavenais “desmit centu tabernākuls”* lepojās ar savu iespaidīgo pulksteņtorni, sarkanajiem sēdekļiem un skaistajām lustrām. Šajā vislielākajā Betlkrīkas celtnē un arī konfesijas vislielākajā dievnamā brīvi varēja sapulcēties vairāk nekā 2500 cilvēku. Šoreiz telpas bija ļoti pārpildītas, jo pēc nostāstiem klātesošo skaits sasniedza 4000; par ērtībām nevarēja būt ne runas. Pazīstamā Elenas Vaitas fotogrāfija, kurā viņa redzama sludinot, tika uzņemta šajā Ģenerālkonferences sesijā. Vājdzirdīgie delegāti sēž uz kāpnēm, kas savieno paaugstinājumu ar balkonu. Attēlā redzamas klavieres, jo ērģeļu nebija. Draudzes locekļi gribēja iegādāties lielās ērģeles, taču Elena Vaita vēstulē no Austrālijas lūdza pataupīt naudu misijas vajadzībām.10
Ar atbilstošiem paskaidrojumiem sapulci atklāja prezidents Ērvins; tad priekšā izgāja Elena Vaita. Desmit gadus viņa nebija bijusi Ģenerālkonferencē.
Māsas Vaitas liecība skanēja pavisam tieši.11 “Jums nav tiesību saimniekot,” viņa paziņoja, “ja jūs nesaimniekojat pēc Dieva noteiktās kārtības!
Dievs mūsu vidū nav ielicis nekādu karaļa varu.
Šiem vīriem vajadzēja stāvēt svētajā vietā un būt par Dieva balsi, (..) tā ir pagātne.”
Ko tad tagad lai dara? “Mums vajadzīga reorganizācija (..) pēc cita principa.”
Jaunais princips bija “mīlestība”. “Kāda mīlestība? Mīlestība, kādu mums parādīja Jēzus. Tāda mīlestība, kas darbojas ģimenes dzīvē. Mīlestība, kas cilvēku darbā attur no pļāpāšanas un sūdzēšanās. Mīlestība, kas uzņemas “izpildīt Kristus pavēli “Ejiet pa visu pasauli.””
“Šai tautai ir pienācis laiks atdzimt,” viņa uzrunāja klātesošos. Tad, nopietni paskatījusies uz ļaužu jūru, kas aizņēma pirmo stāvu, balkonu un kāpnes, viņa teica: “Es gribu, lai man būtu mājvieta kopā ar svētajiem un es vēlos, lai arī jums tur būtu mājvieta. Es ar jums vēlos strādāt saskaņoti. Lai neviens no šejienes neaiziet pļāpādams; bet ejiet un lūdziet Dievu.”
Kad viņa apsēdās, lielā sapulce norima, klusumā nožēlodama pagātnes kļūdas, cerēdama uz nākotni un meklēdama atrisinājumus tagadnei.
Pēc ilgāka pārtraukuma piecēlās sludinātājs A. G. Danielss. gadiem ilgi Austrālijā viņš bija strādājis kopā ar Elenu Vaitu un daudzajos piedzīvojumos iemācījies uzticēties viņas vadībai. Šoreiz viņas padoms bija atlikt parastās lietas un iecerētos plānus un izveidot lielu komiteju, kas vadītu reorganizācijas darbu un kas būtu ekvivalenta parlamentārajos likumos pazīstamajai “priekšlikumu komitejai”. Viņa nolūks bija radīt maksimāli brīvu gaisotni pārrunām, lai būtu iespējams darboties Dieva Garam.
Katru dienu šī lielā komiteja izvirzīja jaunus priekšlikumus vispārējai apspriešanai. Pa to laiku citas šīs sesijas svētrunas pastiprināja misijas aicinājuma garu.
