Koka simbolisms Nebukadnēcaram nav svešs. Herodots stāsta par Nebukadnēcara svaini Ištovigu jeb Astiagu, kurš arī bija sapņojis par koku, kas simbolizējis viņa varu pār daļu pasaules. Kādā arheologu atrastā uzrakstā Nebukadnēcars salīdzina Babilonu ar varenu koku, kas dod patvērumu pasaules tautām. Turklāt paralēles starp koku un otrajā nodaļā aprakstīto tēlu ir pietiekami skaidras, lai Nebukadnēcars saprastu kaut ko no sapņa galvenās vēsts. Koka sniegto nodrošinājumu un aizsardzību teksts apraksta tiem pašiem vārdiem, kas izmantoti 2. nodaļā. Tur Daniēls saka Nebukadnēcaram: „Tavā rokā Viņš nodevis cilvēkus visur, kur vien cilvēki dzīvo, kur ir zvēri laukā un putni apakš debess.” (Daniēla 2:38) Bet ceturtā nodaļa par koku saka: „Lauku zvēri tur atrada pavēni, un putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, un visa dzīvā radība pārtika no tā.” (Daniēla 4:9) Līdzīgi tēla galvai, arī koks ir redzams „līdz pašam pasaules galam” (8. pants). Stāstītājs identificē koku ar tēla zelta galvu, un tā aino Nebukadnēcaru.
Koka metafora netieši norāda arī uz ķēniņa iedomīgo raksturu, salīdzinot Nebukadnēcaru ar Ādamu viņa pasaules pārvaldnieka lomā (1. Mozus 1:28). Ar savu novietojumu „zemes vidū” tas sasaucas arī ar dzīvības koku vai laba un ļauna atzīšanas koku (1. Mozus 2:9; 3:3). Koks sniedzas līdz debesīm (Daniēla 4:8, 17). Skaidri redzams, ka tas nav parasts koks. Viss liecina par tā pārākumu. Bet zem slavas un cildinājuma lapotnes slēpjas skarbas kritikas slānis, jo tas, ko koks patiesībā attēlo, ir Nebukadnēcara lepnums un augst prātība.
Ecēhiēls izmanto to pašu metaforu, lai ainotu Asīrijas lepnumu (Ecēhiēla 31:3-9 NIV; latviešu Bībelē norāde uz Asīriju šajā tekstā nav atrodama). Šim Ecēhiēla grāmatas fragmentam ir daudz kopīga ar Daniēla 4. nodaļu. Arī šeit koks dod patvērumu putniem un zvēriem (6. pants). Turklāt šis koks ir stādīts dārza vidū (9. pants) un augstumā pārspēj visus citus (2. un 5. pants). Ķēniņa lepnums ir proporcionāls koka augstumam: „Tāpēc, ka tas tā izslējies augumā un ar savu galotni pacēlies līdz padebešiem un ka arī tā sirds uzpūtusies tā lielā augstuma dēļ.” (10. pants) Šis koks, kurš majestātiski snie dzas līdz debesīm, faktiski ir atklāts apvainojums Dievam. (Interesanti, ka Jaunā Derība (Lūkas 13:19) izmanto līdzīgu koka tēlu, lai ainotu Dieva valstību.) Sapņa koks simbolizē ķēniņa lepnumu, kurš grasās ieņemt Dieva vietu. Bet Nebukadnēcars nemaz nejautā, ko šis koks aino. Babiloniešu kultūras un it īpaši sava pirmā sapņa gaismā ķēniņš nevar nesaprast, ka koks norāda uz viņu pašu. Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka babiloniešu ķēniņš dod priekšroku astrologu izskaidrojumam. Tāpēc, kad uz skatuves parādās Daniēls, viņš trīcēdams vēršas pie ķēniņa pilns takta un labvēlības: „Mans kungs, kaut jel sapnis attiektos uz tiem, kas tevi ienīst, un tā izskaidrojums uz taviem ienaidniekiem!” (Daniēla 4:16) Bet šai frāzei sekojošais sapņa izskaidrojums griež kā nazis: „Tas koks, ko tu redzēji, (..) tas esi tu, ak, ķēniņ.” (17., 19. pants)
Iejaukšanās no augšas (20. pants), līdzīgi kā senajā stāstā par Bābeli (1. Mozus 11:4, 5), pēkšņi pārtrauc koka augšanu. Sapņa pirmā aina, aprakstot vareno koku, ir vizuāla un statiska. Otrā aina, kurā ķēniņš redz debesu būtnes un dzird viņu balsis, ir dinamiska un dzirdama. Pirmā aina, kas ir mierīga un majestātiska, kontrastē ar otro, kas ir trokšņaina un satraucoša. Sākotnējo rāmumu nomaina izteikta aktivitāte. Jau šo debesu būtņu identitāte dod mājienu uz izmaiņām ķēniņa liktenī: „Viens no tiem, kas sargā.” (Daniēla 4:10, 14, 20 burtisks tulkojums) Šī ir vienīgā vieta, kur Bībelē minēta šāda būtne. Sapnis šeit runā ķēniņa valodā. Saskaņā ar senu babiloniešu ticējumu, lielais dievs četros debesu stūros ir novietojis četrus debesu un zvaigžņu kustības sargus. Debesu būtņu klātbūtne Nebukadnēcaram liek saprast, ka varenais debesu Dievs lemj viņa likteni. Tomēr sapnis šīs debesu būtnes aino atbilstoši bībeliskajai tradīcijai kā „svētos”. Tas ir termins, kas parasti daudzos Bībeles tekstos ir attiecināts uz eņģeļiem (Ījaba 5:1; 15:15; Psalmi 89:7, 8; Caharijas 14:5). Septuaginta seko šim interpretācijas principam un vārdu „sargs” tulko kā „eņģelis”. „Sargs” jeb debesu eņģelis pasludina divus lēmumus par ķēniņa likteni. Pirmais lēmums sastāv no vairākām pavēlēm attiecībā uz koku (Daniēla 4:11, 20). Pēc nocir šanas koks pazūd no skata. Zaudējis savus zarus, lapas un augļus, tas zaudē savu pasaules patvēruma un barotāja funkciju (11. un 18.pants). Tas nozīmē, ka ķēniņu „izstums no cilvēku sabiedrības” (22. pants). Otrais lēmums jeb spriedums satur tikai vienu pavēli attiecībā uz koku pēc tā nociršanas (12. pants). Koka atlikums ir ar važām piesaistīts zemei, it kā lai pārtrauktu tā turpmāku augšanu. Ar savu izturību pazīstamo dzelzs un vara važu (2. Laiku 24:12) izmantošana garantē, ka koks neaugs, kamēr važas būs ap to. Lietotais darbības vārds asar (12. pantā – „iesaistījuši”) norāda uz koka „iesprostošanu” līdzīgi dzīvniekam. Faktiski sapņa valoda koka celmu identificē ar dzīvnieku. Tas mīt „pie lopiem laukā” (Daniēla 4:22), guļ kopā ar tiem, to „debesu rasa slacina” (12. un 20. pants), tas ēd zāli kā lopi (22. pants) un pat domā līdzīgi dzīvniekiem: „Tanī esošā cilvēka sirds [prāts – NIV] lai top pārvērsta, un tam piešķirta lai top dzīvnieka sirds [prāts – NIV].” (13. pants)
Cilvēka prāta aizvietošana ar dzīvnieka prātu Daniēlam ir šīs dīvainās pārvērtības atslēga. Nebukadnēcars pārstās būt dzīvnieks tikai tad, kad atzīs, ka „Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm” (22. pants). Citiem vārdiem, ķēniņa dzīvnieciskais stāvoklis ir saistīts ar viņa reliģisko neizpratni. Ķēniņam nav patiesu zināšanu par Dievu. No bībeliskās perspektīvas, ķēniņam zemāk vairs nav kur krist. Saistīts dzīvnieka stāvoklī, viņš nevar tikt atbrīvots. Viņš dzird šo pravietojumu kā „lēmumu” no augšas (21. pants), un tas ir galīgs un absolūts. Dievs ir noteicis pat laiku: „septiņi laiki” (22. pants NIV). Skaitlis ir sakrāls un norāda uz lēmuma dievišķo izcelsmi. Tomēr pravietojums atstāj vietu arī cerībai. Galu galā sapnī pati koka krišana vēl nav notikusi. Nebukadnēcars tikai dzird norādījumus par to. Laiks, kad pravietojumam jāpiepildās, vēl nav pienācis. Patiešām, Nebukadnēcars joprojām plaukst un zeļ. Viņam joprojām ir laiks pravietojumu mainīt. „Tādēļ, ak, ķēniņ, pieņem manu padomu: atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgiem! Varbūt tava labklājība tad varēs pastāvēt jo ilgi.” (24. pants) Daniēls divas reizes ķēniņam norāda, ka, atzīstot Dievu, viņš tiks glābts (23. pants).
Risinājums ir reliģiskas dabas un tas ir saistīts ar ķēniņa attie cībām ar debesu Dievu. Bet tam ir arī ētisks aspekts, kas ietver viņa līdzcilvēkus. Pravietis mudina Nebukadnēcaru būt taisnīgam un žēlsirdīgam (24. pants). Nožēla iekļauj gan vertikālo, gan horizontālo dimensiju. Vienīgi atzīstot Dievu, kas ir pārāks un augstāks par viņu, Nebukadnēcars spēs respektēt trūcīgos un praktizēt taisnību (tsedaqa). Pārliecība par Kādu, kas ir ārpus tevis paša, veido pamatu cieņai pret citiem. Dieva bijība, tas ir, apziņa, ka Dievs mūs vēro, novērš izlaidību un veicina taisnīgumu. Uz otru pusi, neiedomājami ir lolot labas attiecības ar Dievu, esot sliktās attiecībās ar līdzcilvēkiem. Mīlestība pret Dievu sevī ietver mīlestību pret tuvāko. Nogalināt otru cilvēku nozīmē nogalināt Dieva attēlu (1. Mozus 9:6). Un, līdzīgā kārtā, ignorēt Dievu nozīmē nicināt cilvēkus. Ētika un reliģija ir savstarpēji cieši savijušās.
Saskaņā ar Daniēla vārdiem, ķēniņš joprojām var nožēlot; viņam vēl ir iespēja tikt cauri ar veselu ādu (Daniēla 4:24). Ķēniņa liktenis ir paša ķēniņa rokās. Nebukadnēcars ir brīvs. Bet joprojām saglabājas kāda nenoteiktības pieskaņa. Norādījums uz to, ka nožēlas gadījumā pastāv iespēja izvairīties no nolemtā likteņa, sākas ar vārdu hen, kas nozīmē „varbūt”. Pat ja ķēniņš nožēlo, Dieva svētība nav garantēta. Arī Dievs ir brīvs rīkoties pēc savas gribas. Nebukadnēcaram nevajadzētu nožēlot tikai ar mērķi paturēt savu labklājību, bet tāpēc, ka viņš saprot grēka smagumu. Citādi viņa atsaukšanās nebūtu patiesa vai brīvprātīga. Ja Nebukadnēcars vadītos tikai no savām interesēm, viņš nožēlotu nevis tāpēc, ka viņš to vēlētos, bet tāpēc, ka viņam tas jādara, lai saglabātu savu labklājību. Lai nožēla būtu brīva un patiesa, tai jābūt bez nosacījumiem. Līdzīgi tam, mēs arī nevaram piespiest vai pieprasīt, lai Dievs svētī un atalgo taisno. Tādā gadījumā Viņš nebūtu suverēns Dievs, bet tirdzniecības automāts. Dievs ir brīvs – līdzīgi cilvēkiem. Mums Viņa svētības vajadzētu saņemt kā žēlastību, kas tiek dāvāta neatkarīgi no mūsu labiem darbiem.
Tagad sapņa drūmo noskaņu pāršķeļ cerības stars: viss ir iespējams. Un pat ja nožēla nenesīs piedošanu, pat ja pravietojums piepildīsies un koks sabruks zem cirvja sitieniem, pat tad joprojām paliks izeja. Koka dzīvība nav apdraudēta, tas netiek izrauts no zemes. Celms un saknes (iqqar) paliek. Kaut arī nocirstam, kokam ir izredzes uz jaunu pavasari. Fiksētais laika apmērs (septiņi laiki) ie tver domu, ka pārbaudījumam pienāks gals, un tas pats par sevi jau nozīmē cerību. Cerība turpina pastāvēt pat vistumšākajā stundā.
