Daniēls stāsta gan sapņa izskaidrojumu, gan tā piepildījumu. Abos gadījumos ķēniņš nevar runāt; pirmajā tāpēc, ka runā Daniēls, un otrajā tāpēc, ka valdnieks vispār ir zaudējis spēju runāt. Šī otrā klusēšana ir arī daļa no pravietojuma piepildījuma. Tas, ka par šo epizodi stāsta kāda trešā persona, norāda, ka ķēniņš pats tagad runāt nespēj. Viņš nu ir tikai objekts. Pravietojuma piepildījums ir novietots laikā un telpā kā vēsturisks notikums. Tas sākas vienu gadu vēlāk, sapņa gadadienā, ķēniņa pilī. Ķēniņš tīksminās par saviem sasniegumiem un nenojauš, kas ar viņu tūliņ notiks. Mēs viņu redzam staigājam savā pilī, apbrīnojam savu labklājību un lielāmies ar saviem panākumiem (26., 27. pants). Šoreiz teksts daudz skaid rāk izceļ ķēniņa lepnību: „Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?” (27. pants).
Un patiešām, Babilona bija slavas vērta. Nebukadnēcars iegā ja vēsturē kā ievērojamākais Babilonas cēlājs atšķirībā no saviem priekštečiem, kas bija galvenokārt iekarotāji. Agrāk monarhi deva priekšroku dzīvei pilsētās pēc savas izvēles un Babilonā ieradās tikai īpašos gadījumos. Tomēr Nebukadnēcaram Babilona bija viņa rezidence, „viņa lepnuma pilsēta”. Un tiešām, Babilonai par saviem izcilākajiem objektiem ir jāpateicas Nebukadnēcaram. Plešoties vairāk nekā trīs kvadrātjūdžu platībā, ar savām pilīm, gaisa dārziem un saviem 50 tempļiem, Babilona bija viena no ievērojamākām tā laika pilsētām, ar vienu no septiņiem antīkās pasaules brīnumiem. Saskaņā ar babiloniešu priesteri Berosu un senajām ķīļrakstu plāksnēm, Nebukadnēcars bija pilsētas galvenais arhitekts. Bez daudzajiem tempļiem un nocietinājumu mūriem, ķēniņš uzcēla arī savu pili, viņa paša vārdiem runājot, „kā pieminekli Babilonas ķēniņu ģenialitātei un varenībai”. Arī tā sauktie gaisa dārzi bija viņa radīti, lai atgādinātu viņa sievas Amitijas dzimtās Mēdijas (Mīdijas) kokus, puķes un pakalnus. Pilsētas grandiozais skaistums atstāja paliekošu iespaidu uz ceļotājiem un dzejniekiem. Bet tas bija lepnums, kas ierosināja Nebukadnēcaru iesākt šo darbu. Un lepnuma pilns viņš vēlāk aplūkoja savu veikumu – uz to norāda ne tikai Bībele, bet arī atrastie ķīļraksti. Apmēram 50 plāksnes ar paša Nebukadnēcara sarakstītu tekstu liecina par viņa jūtām. Nebukadnēcars raksta par pili: „Es uzcēlu šo pili, savas valdības sēdekli pār vareniem ķēniņiem (..) prieka un līksmības vietu (..) Babilonā, (..) ar javu un ķieģeļiem es nodrošināju tās pamatus.” Vai arī par Babilonas pilsētu kopumā: „Es esmu padarījis Babilonu, svēto pilsētu, vareno dievu krāšņumu, izcilāku nekā iepriekš. (..) Neviens ķēniņš (..) nekad nav radījis, neviens ķēniņš nekad iepriekš nav uzcēlis, ko es esmu brīnišķi uzcēlis Mardukam.” Pravietojums paredzēja ķēniņa lepnumu, ainojot viņu ar varenu koku, kura zari iesniedzas debesīs, tiecoties pēc dievišķības. Interesantā kārtā teksts atgādina lasītājam stāstu par Bābeli. Līdzīgi Nebukadnēcaram, Bābeles torņa cēlāji vēlējās, lai tā virsotne „snie dzas debesīs”. Līdzīgi babiloniešu ķēniņam, viņi tiecās „sagādāt sev vārdu” (1. Mozus 11:4). Un līdzīgā veidā balss no debesīm pārtrauc viņu darbu (5.-7. pants), pārvēršot viņu valodu nesaprotamās skaņās (9. pants).
Simptomi. Ķēniņš sāk uzvesties kā dzīvnieks, ēst, gulēt un domāt kā lops. Paradoksāli, tiecoties pārspēt citus cilvēkus, viņš ir kritis zemāk par cilvēkiem. Ikvienam, kurš ambiciozi kāro pēc panākumiem, vajadzētu rūpīgi pārdomāt tā nozīmi. Kad ir sasniegta virsotne, vai ir vēl kāda cita alternatīva bez krišanas atkal lejā? Šķiet, ka Nebukadnēcara piedzīvojumam ir vēl citas paralēles senajā vēsturē. „Babiloniešu Ījabā” mēs lasām: „Viņš lika maniem nagiem augt kā nakim vai uku.” Novelē par Ahikaru (septītais gadsimts pirms mūsu ēras) ir personāžs, kurš saka: „Es biju noliecies līdz zemei, mani mati krita uz maniem pleciem, mana bārda uz manām krūtīm, manu ķermeni klāja putekļi, un mani nagi bija kā ērglim.”
Mūsdienu psihiatri Nebukadnēcara uzvedību ir diagnosticē juši kā vienu no paranojas un šizofrēnijas paveidiem. Psihiatrijas vēsturnieks Gregorijs Zilburgs min vairākus šādus gadījumus laika posmā starp mūsu ēras trešo un septiņpadsmito gadsimtu. Lai arī slimība var šķist reta un dīvaina, tā ir pastāvējusi visos laikos.
Mūsdienās tā ir faktiski izzudusi industrializētajās valstīs, kur tā tiek pienācīgi ārstēta, bet tā joprojām parādās Ķīnā, Indijā, Āfrikā un Dienvidamerikā. Nesenā pagātnē vairāki šādi gadījumi ir nonākuši līdz Parīzes un Bordo slimnīcām. Simptomi vienmēr ir tie paši. Pacients iztēlojas, ka ir pārvērties par vilku (likantropija), par vērsi (boantropija) vai kādu citu dzīvnieku (suni, leopardu, čūsku, krokodilu), un kā tāds arī uzvedas līdz pat visintīmākajām detaļām. Pacienta ilūzija ir tik pilnīga, ka tā ietekmē pat to, kā viņš sevi redz. Kāda 49 gadus veca sieviete bija pārliecināta, ka viņai ir vilka galva ar visu purnu un ilkņiem. Kad viņa atvēra muti lai runātu, viņa dzirdēja sevi ņurdam un gaudojam kā zvērs. Ja mēs ticam iepriekš minētajiem vēsturniekiem un psihiatriem, „Nebukadnēcara sindroms” tiešām ir pastāvējis. Protams, babiloniešu oficiālās hronikas par to saprotamu iemeslu dēļ klusē. Tomēr vairāki ārpus Bībeles avoti netieši apstiprina Bībeles stāstu. Trīs gadsimtus pēc Nebukadnēcara nāves babiloniešu priesteris Berosus stāsta, ka „pēc četrdesmit trīs gadu valdīšanas Nebukadnēcars saslima sienas būvlaukumā (..) un pēc tam mira”. Saikne starp ķēniņa slimību un būvdarbiem atgādina Bībeles stāstījumu. Turklāt veids, kā šī slimošana ir pieminēta, dod mājienu uz slimības, iespējams, īpašo raksturu. Grieķu vēsturnieks Abidenus (trešais gadsimts p.m.ē.) norāda, ka Nebukadnēcars kļuva „apsēsts ar dievu vai kaut ko tamlīdzīgu, runājot pravietiskus vārdus, uzkāpa uz savas pils terases un pēkšņi nozuda”. Te mēs atkal varam ievērot vairākus ar Bībeles tekstu kopīgus motīvus: ķēniņa atrašanās vieta uz terases, pravietojums un viņa neizskaidrojamā nozušana. Un visbeidzot, Bībeles stāstu apstiprina nesen atrastas ķīļrakstu plāksnes. 1975. gadā asiriologs A. K. Greisons publicēja ķīļraksta tekstu, kas tagad glabājas Britu Muzejā (BM 34113= sp213), kas norāda uz Nebukadnēcara vājprātību. No šī teksta redzams, ka uz laiku „viņa dzīve šķita bez vērtības”, viņš deva bezjēdzīgas un pretrunīgas pavēles, neizrādīja pieķeršanos ne savam dēlam, ne savai meitai, nepazina savus radiniekus un nepiedalījās Babilonas un tās tempļa celtniecībā. Ņemot vērā vēsturi un psihiatriskās diagnozes, Daniēla grāmatas stāsts izklausās gluži iespējams.
Laiks. Saskaņā ar Bībeles tekstu, Nebukadnēcara patoloģiskais stāvoklis turpinājās „septiņus laikus”. Slimības novietojums laikā piešķir tai zināmu vēsturiskuma pakāpi. Teksts novieto notikumu laikā tūlīt pēc tam, kad ķēniņš bija pabeidzis savus īpašos būvniecības projektus Babilonā. Vairāki faktori rosina domāt, ka aramiešu vārds idan mums būtu jātulko kā „gadi”:
Teksts „gadu” vietā lieto vārdu „laiki”, lai pievērstu mūsu uzmanību skaitlim septiņi, dievišķā simbolam. Patiesi, slimības izcelsme nav dabiska, bet dievišķa. Nebukadnēcara pārbaudījums ir Dieva „noteikts” (Daniēla 4:13, 31). Viņa likteni kontrolē Dievs, un neviens to nevar grozīt.
