Neviens to nevar grozīt, izņemot ķēniņu pašu: „Es, Nebu kadnēcars, pacēlu savas acis uz debesīm, mans saprāts atkal atgriezās manī” (31. pants). Lai cik smags būtu likantropijas gadījums, pa cients vienmēr saglabā fragmentāru apziņu un piedzīvo apskaidrības brīžus. Pat esot slimības varā, persona pilnībā nezaudē cilvēciskumu un brīvo gribu. To zinot, psihiatri izvairās šos pacientus apzīmēt ar neatsaucamo birku „trakie”. Tā vietā viņi attiecas pret pacientiem kā pret slimiem cilvēkiem, kuriem vienmēr pastāv atlabšanas iespēja. Mūsu teksts liecina, ka cilvēciskā brīvība spēj ietekmēt pat visstingrāko determinismu. Pat no dzīvnieciska pagrimuma ir iespē jams lūkoties augšup un no jauna savienoties ar cilvēcību. Nebu kadnēcaram vajadzēja tikai pacelt savas acis uz debesīm (31. pants). Kad Nebukadnēcars iedomājās sevi par dievu un lūkojās lejup no savas pils augstumiem, viņš kļuva dzīvnieks. Bet savu cilvēcību viņš atguva tad, kad apzinājās sevi esam dzīvnieku un lūkojās augšup no savas dzīvnieciskās mītnes pīšļiem.
Šis paradokss ir nozīmīgs gan psiholoģiski, gan teoloģiski. Cilvēka patībai nav iespējams attīstīties, neapzinoties savus ierobežojumus. Ja kāds iedomāsies sevi par putnu un izmetīsies pa logu, viņš piezemēsies uz lejā esošā bruģa ļoti nelāgā stāvoklī. Lai spētu lidot, cilvēkam ir jāapzinās un jāsaprot viņu ierobežojošie gravitācijas un citi likumi, un jādarbojas atbilstoši tiem. Te mēs atrodam brīvības un laimes noslēpumu. Bet te ir vēl kāda mācība, šoreiz saistībā ar glābšanu. Glābts var tikt vienīgi tas, kurš ir spējīgs paskatīties augstāk par sevi pašu. Glābšana nav no iekšpuses, tā ir no ārpuses. Līdzīgi Nebukadnēcaram mums ir jāpaceļ savas acis uz debesīm. Kad ķēniņš dziļi savā dvēselē apzinās šo patiesību, viņa saprāts atgriežas līdz ar viņa ticību, apstiprinot bībelisko atziņu: „Bezprāši saka savā sirdī: Dieva nevaid!” (Psalmi 14:1; 53:2). Ilūzija ir domāt, ka ilūzija ir ticēt. Daniēlam ticība un saprāts ir savienojami. Ticība sākas prātā un ir prāta pamatiezīme.
Nebukadnēcara pieredzei ir universāla nozīme. Pāri par ķē niņa dziedināšanu mēs saskatām augšāmcelšanās brīnumu. Uz to norāda jau pirmie šīs sadaļas vārdi: „Dienu beigās ...” (31. panta burtisks tulkojums) Daniēla 12:13 šie paši vārdi lietoti attiecībā uz augšāmcelšanos. Nebukadnēcara „augšāmcelšanās” bruģē ceļu augšāmcelšanai „dienu beigās”. Babilonijas ķēniņš atmostas no sa va apstulbuma un runā. Līdz šim brīdim viņš ir pieminēts trešajā personā. Atguvis apziņu un saprātu, viņš atkal spēj runāt pirmajā personā. Viņa pirmie vārdi ir lūgšana – ceturtā lūgšana Daniēla grāmatā. Joprojām klāts putekļiem, acīm ieurbies debesīs, Nebukad nēcars ļauj savām domām pārmaiņus pievērsties gan debesīm, gan zemei; gan zemei, gan debesīm. Tas piešķir viņa lūgšanai noteiktu struktūru. Vispirms viņš pievēršas debesīm. Līdztekus trim savas dvē seles emocijām (es teicu ... es slavēju ... es pagodināju) viņš norāda uz trim Dieva īpašībām („kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem”) (31. pants).
Trīs norādes uz Dieva mūžīgumu atbalso trīs Nebukadnēcara pielūgsmes izpausmes. Viss sākas ar Dieva eksistences, Dieva mūžī guma un Dieva augstākās varas atzīšanu. Augšāmceltais no nāves pāriet dzīvībā. Atgriežoties dzīvē, viņš uz visiem laikiem ir Dieva mūžīguma iespaidots. Viņa pielūgsme ir centrēta vienīgi Dievā. Nebukadnēcars pauž savu pateicību (viņš teic Dievu), godbijību (viņš pagodina Dievu) un apbrīnu (viņš slavē Dievu). Atgūstoties no neprāta, Nebukadnēcars neredz neko citu, kā vienīgi Dievu. Pēkšņi ķēniņš apzinās, ka par visu ir parādā pateicību Dievam. Bez Dieva viņš nav nekas. Tā ir pirmā mācība, ko viņš apgūst, atgriežoties dzīvē. „Visi zemes ļaudis ir uzskatāmi par neko” (35. pants NIV; latviešu Bībelē 32. pants). Oriģinālais teksts izmanto divus vārdus: hshb, kas nozīmē „novērtēt”, „skaitīt”, un la, kas nozīmē „tukšums”, „nekas”, vai „ne”. Līdzās Dievam zemes iedzīvotāji šķiet kā „nekas”. Glābšana tādā gadījumā ir iespējama vienīgi caur radīšanas brīnumu. Nebukadnēcars dod skaidru mājienu uz radīšanu, lietojot klasisko saistību starp „debesis un zeme”, „dara” un Dieva „roka” (32. pants). Dieva rokā gan debesu pulki, gan zemes iedzīvotāji ir bezspēcīgi. „Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari?” Tas ir izteiciens, ko Bībele lieto radīšanas kontekstā. „Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju, lauskai starp māla trauku lauskām! Vai tad māls var sacīt savam veidotājam: ko tu te dari? – Jeb vai tas darbs, ko tu dari, tev sacīs: tev jau nav roku?” (Jesajas 45:9). „Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kurš gan būtu tāds, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā? Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka Savās dusmās Viņš tos apgāž. Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās. Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes. Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem. Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu, un zvaigznes pret dienas vidu. Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt. Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš paiet garām, bet es Viņu nesamanu. Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: ko Tu dari?” (Ījaba 9:4-12)
Lai Nebukadnēcars kļūtu atkal vesels, bija jānotiek brīnumam. Viņš bija zaudējis visu, ieskaitot savu identitāti, personību. Tagad viņš visu saņem atpakaļ: „Tanī pašā laikā manī atgriezās atpakaļ mans prāts, un par slavu un uzplaukumu manai valstij atgriezās atpakaļ manā rokā arī mana varenība, mana godība un mans spožums” (33. pants). Šajā teksta daļā trīs reizes atkārtojas vārds tub („atgriezās”, „atjaunojās”), vienu reizi 31. pantā un divas reizes 33. pantā. Viņa labklājība vēl pieaug: „Mani padomnieki un dižciltīgie uzmeklēja mani, iecēla mani atkal ķēnišķā godā, mana vara kļuva vēl lielāka.” (33. pants) Šajā nozīmē mēs ķēniņa piedzīvoto varam salīdzināt ar augšāmcelšanos. Augšāmceltais mostas dzīvei un iznāk no kapa stāvoklī, kas ir labāks par kādreiz bijušo (sk. 1. Korintiešiem 15:35-50). Kad ķēniņš izsaka pēdējos savas lūgšanas vārdus, kas ir arī pēdējie viņa teiktie vārdi Daniēla grāmatā, viņš atrodas savu panākumu virsotnē. Lūgšana beidzas tāpat, kā tā bija sākusies. Tā pati trīskāršā struktūra apvieno dievišķās īpašības un viņa dvēseles izpaudumu: „Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu.” (Daniēla 4:34) Pretstatā 1. panta „Es, Nebukadnēcars” šis „Es, Nebukadnēcars” ir pilnībā vērsts uz debesīm. Jaunais ķēniņš tagad var pāri sev saskatīt Dievu. Ainu ar Dievu, kurš ir slavas, goda un teikšanas cienīgs, tagad papildina arī taisnīguma dimensija: „Visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot tos, kas lepnībā staigā.” Nebukadnēcars nu ir izaudzis no sava naivā lepnuma. Viņš ir nobriedis līdz pazemībai. To, ko citi mācās visu mūžu, Nebukadnēcars ir apguvis septiņos gados. Piedzīvojis dzīves nedrošību, viņš tagad zina, ka nav mūžīgs. Un, apzinoties savu ierobežotību, viņš izlemj iet nožēlas un pazemības ceļu. Monarhs beidzot ir piedzīvojis pārvērtību jeb atgriešanos.
