Faktiski nodaļas sākums norāda tieši uz to, ka Belsacars atceras savu mantojumu. Viņš pavēl kalpiem atnest traukus, ko Nebu kadnēcars bija paņēmis no Jeruzalemes tempļa. Bet kāpēc tieši šos traukus? Tāpēc, ka viņa nodoms ir pārveidot vēsturi. Viņš piemin Ba bilonas uzvaru pār Jeruzalemi, babiloniešu dieva uzvaru pār Israēla Dievu: „Viesi dzēra vīnu un daudzināja slavas dziesmās savus zelta un sudraba, vara un dzelzs, koka un akmens dievekļus.” (4. pants) Šie ir tie paši metāli, kas Nebukadnēcara sapņa tēlā, un nosaukti tādā pašā secībā. Ķēniņa tosts parodē viņa vectēva sapni. Otrajā nodaļā metāli aino zemes valstis, kas lemtas iznīcībai. Tagad ķēniņš tos apjūsmo un dievina. Ar šo žestu ķēniņš tīši un publiski atsakās no saistības ar savu vectēvu. Bet šī Belsacara šova patiesais autors ir Nabonids (Nabonaids). Viņš bija viens no pēdējiem babiloniešu priesteriem, kas visu savu dzīvi pūlējās atjaunot Nebukadnēcara pārtrauktos senos babiloniešu kulta rituālus un svētās vietas. Viņš bija arī Belsacara tēvs. Mūsu stāsta laikā Nabonids joprojām ir dzīvs un, iespējams, viņam ir liela ietekme uz norisēm valstī. Saskaņā ar babiloniešu rakstiem, Nabonids, apmēram 553. gadā pirms mūsu ēras iecēlis savu dēlu par Babilonas reģentu, pats mitinās Temā (rietumos no Babilonas).
Piektās nodaļas ievadā mēs redzam, ka Belsacars ir sarīkojis „saviem tūkstoš dižciltīgajiem lieliskas dzīres” (1. pants), dzīres, kas viņam kļūs par pēdējām. Tomēr Belsacars nevēršas tikai pret savu vectēvu. Aiz Nebukadnēcara personas ir Dievs, Israēla Dievs, kuru viņš izaicina. Belsacaru šis Dievs uztrauc un viņš to nespēj paciest. Juzdamies Viņa apdraudēts, valdnieks cenšas iznīdēt mokošo patiesību, „pazemojot to, kas viņu biedē”. Viņš to nedara tāpēc, ka viņu uz to mudinātu pārliecība, bet sava vājuma un nedrošības sajūtas dēļ. Kā jau visos reliģiskajos noziegumos, arī šajā gadījumā viņš tiecas iznīcināt to, par ko baidās, ka tā varētu izrādīties patiesība. Šāda rīcība cer apgānīt svētumu, lai pierādītu, ka tas nemaz nav bijis svēts. Debesu Dieva kulta priekšmetu apgānīšana ir gan veids kā Dievu ignorēt, gan arī kā Viņu izaicināt. Visbiežāk Dievs šādus izaicinājumus ir uzņēmis klusējot. Dažkārt viņa klusēšana gandrīz šķiet kā attaisnojums mocībām un spīdzināšanām, ar ko tik bagāta vēsture. Tomēr mūsu stāstā Dievs ķēniņa izaicinājumu pieņem.
