Piepeši pie sienas iepretī kroņlukturim parādās roka! Roka pati no sevis kustas, viesu acu priekšā uz pils baltās sienas (5. pants) rakstot vārdus. Šādas precīzas detaļas teksts piemin ar nolūku. Parādība nepaliek nepamanīta. Ķēniņa seja nobāl tikpat balta kā siena. Aina kļūst groteska. Ķēniņa cēlais siluets pēkšņi sagumst un kļūst par bailēs drebošu kaulu kaudzi: „Tad ķēniņa seja kļuva bāla, baiļu pilnas domas pārņēma viņu, viņam galīgi zuda spēki, un viņa ceļi ļodzījās.” (6. pants) Tas, kam pēc ieceres vajadzēja kļūt par vēstures pagrieziena punktu, kļūst par traģikomēdiju. Bezpalīdzībā ķēniņš smilkst pēc saviem astrologiem un pareģiem. Savu darbu paveikusi, roka izgaist. Uz sienas paliek tās rakstītie vārdi. Ķēniņš blenž uz tiem. Nelaimīgā kārtā neviens šo rakstu nesaprot. Arī astrologi klusē kā ūdeni mutē ieņēmuši, arī viņi nesaprot. Nu Belsacars nobīstas vēl vairāk (9. pants). Atceroties vectēva Nebukadnēcara piedzīvoto, viņš sajūt šīs situācijas déjà vu raksturu. Vienīgi Daniēls toreiz spēja izskaidrot sapni. Vai tā varētu būt tā paša Dieva manifestācija?
