Sestā nodaļa sākas turpat, kur beidzās piektā. Dārijs ir kāpis tronī, un Daniēls tikko ir ticis atkal iecelts augstā amatā. Mēs esam 539. gadā p.m.ē. Trimdas augstmanim klājas labi. Bet vai šī labklājība būs ilgstoša? Mēs atceramies mierīgās dienas 2. nodaļas beigās. Arī toreiz trīs ebreji ieguva augstus amatus. Bet šis pagodinājums kļuva par iemeslu smagajam pārbaudījumam 3. nodaļā. Vai vēsture atkārtosies? Šķiet, ka Daniēla grāmatas autors tieši uz to norāda. Sestā nodaļa līdzinās trešajai; tajā ir tāda pati attīstība, tādi paši formulējumi un frāzes („apsūdzēt”, „ar steigu”, „pavēle” utt.). Līdzīgi arī atslēgas vārdu („ķēniņš”, „Daniēls”, „valsts”, „lūgt”, „lauva”, „bedre” utt.) atkārtošanās 6. nodaļā atbalso amatpersonu un mūzikas instrumentu atkārtošanos 3. nodaļā. Šāda stilistiska metode rosina domāt, ka Daniēls tagad piedzīvo to pašu, ko trīs ebreji piedzīvoja 3. nodaļā. Tas, ka šeit nav klāt trīs jūdu, tāpat kā tas, ka 3. nodaļā nav klāt Daniēla, neliecina par viņu gļēvulību. Ja viņi atrastos tādos pašos apstākļos, viņu reakcija būtu tāda pati. Tagad notikumi aprobežojas tikai ar augstāko administratīvo līmeni, skarot vienīgi Daniēlu.
