Daniēla 10:1 mēs atrodam grāmatas pēdējo norādi uz Kīru. Viņš jau ir pieminēts divreiz: grāmatas sākumā (Daniēla 1:21) un vidū (Daniēla 6:28). Daniēla grāmatas trīs pēdējās nodaļas „veido literāru vienību” un ir saistāmas ar vienu un to pašu laika posmu. Mēs atrodamies Kīra valdīšanas trešajā gadā (536/535), divus gadus pēc 9. nodaļas, kas bija datēta ar Dārija valdīšanas pirmo gadu, kas atbilda Kīra valdīšanas pirmajam gadam (sk. 5. nodaļu).
Nodaļa sākas uz vētrainas nots. Jau pirmie vārdi vēsta par tsava gadol, „lielu karu” (1. pants). Daniēls vēl aizvien kalpo Babilonas galmā, un zīmīgi, ka grāmata viņu joprojām sauc viņa dienesta vārdā par Beltsacaru (1. pants). Pirms gada viņš bija redzējis trimdiniekus Šešbacara vadībā dodamies atpakaļ uz Jeruzalemi (Ezras 1:8). Tomēr Daniēls bija palicis. Viņam jau bija par vēlu. Deviņdesmit mūža gadu nasta saistīja viņu trimdas zemē. Kvēlās cerības un dedzīgo lūgšanu pravietis vairs nespēja piedalīties pats sava pravietojuma piepildījumā (Daniēla 9). Bet viņa ciešanas ietvēra ko vairāk nekā tikai nostalģiju. Aizvadītais gads bija satricinājis pravieša visdziļākās cerības. Ezras dziesmas rezonējošie akordi bija pieklusuši. Mājup ejošo trimdinieku priekpilnos saucienus sagaidīja naidīgs klusums. Tie, kuri bija palikuši savā zemē, nedz gaidīja, nedz vēlējās emigrantu atgriešanos (Ezras 9:1, 2). Gluži pretēji – viņi darīja visu iespējamo, lai grautu bijušos trimdiniekus, izmantojot gan atrunāšanu, gan draudus, gan apsūdzošas vēstules Persijas varas pārstāvjiem, gan kukuļošanu (Ezras 4:4, 5). Viņu pūliņi pakļāva briesmām tempļa atjaunošanu. Sirdīs, kurās reiz kvēloja cerības liesmas, tagad plēnēja vilšanās pelni. Šīs ziņas aizsniedz arī Daniēlu. Izmisis viņš krīt uz ceļiem: „Tanī laikā man, Daniēlam, bija sēras trīs nedēļas.” (Daniēla 10:2) Viņu no jauna ir sagrābušas sirdssāpes līdzīgas tām, kādas pravietis bija piedzīvojis pirms diviem gadiem, kad viņš bija pievērsies senajiem Jeremijas pravietojumiem.
Desmitā nodaļa seko tai pašai progresijai kā devītā. Abas no daļas sākas ar izmisumu un bažām par to, ka varētu nepiepildīties pravietojums. Abos gadījumos Daniēla skumjas ved pie nožēlas izpausmēm. Un visbeidzot, abos gadījumos ierodas eņģelis Gabriēls, lai paskaidrotu.
