Devītajā pantā atklāsme pārslēdzas no skata uz skaņu, un turpinājumā Gabriēls sniedz Daniēlam „izpratni” (sal. Daniēla 8:17-19; 9:21-23). Vēstnesis no augšas stādās priekšā tādiem pašiem vārdiem, kādi bija izmantoti 9. nodaļā. „Jau no pirmās dienas, kopš tu centies izprast notikušo un pazemojies sava Dieva priekšā, tavi vārdi ir uzklausīti, un es gribēju ierasties tavas lūgšanas dēļ.” (Daniēla 10:12)
Tikko kā Daniēls bija sācis savu lūgšanu, viņa vārdi jau bija sadzirdēti. Viņa trīs lūgšanu un gavēšanas nedēļas pat nebija nepieciešamas. Dievs bija dzirdējis viņa lūgšanu jau no pirmās die nas. Raksti nepiemin šīs tik garās lūgšanas vārdus, it kā atgādinot lasītājam, cik maza ir vārdu vērtība Dieva priekšā. Kungs dzird lūgšanu pat pirms tā ir formulēta, kur nu vēl izpušķota ar skais tiem vārdiem. Lūgšanas saturs ir daudz svarīgāks par tās formu. Vārdiem pašiem par sevi nav nekāda spēka. Tas mums atgādina kādu ļoti dievbijīgu vīru, kurš, aizmirsis visas savas lūgšanas, stei dzas pie rabīna un sauc: „Es esmu aizmirsis, kā lūgt! Ko man tagad darīt?” Rabīns uz to atbild: „Neraizējies, vienkārši skaiti alfabētu, un eņģeļi no tā saliks tev visskaistāko no lūgšanām.” Bērna stostīšanās dažkārt runā skaļāk par visizsmalcinātāko lielo lūgšanu profesionāļu daiļrunību. Dieva atbilde nav atkarīga ne no vārdu kvantitātes, ne arī kvalitātes.
Bet eņģeļa vārdos slēpjas vēl kāda mācība. Trīs nedēļu laikā, kuras Daniēls pavadīja lūdzot, Gabriēls ir bijis iesaistīts cīņā ar „persiešu valsts valdnieku” (13. pants NIV) – it kā garīgā cīņa, ko piedzīvoja Daniēls, būtu bijusi kādā veidā saistīta ar konfliktu starp pasaules valstīm. Daniēla lūgšanai, kas mums šķita tik sīka un nenozīmīga, īstenībā ir bijusi kosmiska mēroga atbalss. Var šķist, ka Gabriēls zināmā veidā runā pats sev pretī. No vienas puses viņš dod mājienu, ka Daniēla lūgšana bijusi velta laika tērēšana, bet no otras puses viņš atzīst, ka tā viņu atbalstījusi 21 dienu ilgajā cīņā ar Persijas valdnieku.
Saistība starp šīm divām patiesībām šķiet pretrunīga un neizprotama. Cilvēces dievbijīgie darbi paši par sevi nav neko vērti, bet Dievs vēlas, lai tie ietekmētu vēstures gaitu. Dievs ir izvēlējies, lai Viņam būtu vajadzīgi cilvēki. Vienīgi šāda, uz leju vērsta, dievišķa iniciatīva, saistot debesis ar zemi, ļauj pastāvēt cerībai un ticībai. Par spīti nejēdzībām un nejaušībām, esība iegūst jēgu. Par spīti apstākļiem, dzīve ir un paliek Dieva rokās. Galavārds vienmēr piederēs Viņam.
Gabriēla atklāsme attīstās divos secīgos posmos, kas ir sav starpēji paralēli un noslēdzas ar atsauci uz Mihaēlu.
| A (9. pants) | A1 (15. pants) |
| Daniēls dzird vārdus; krīt zemē | Daniēls dzird vārdus; krīt zemē |
| B (10., 11. pants) | B1 (16., 17. pants) |
| Eņģelis aizskar Daniēla lūpas; | |
| Eņģelis aizskar Daniēla rokas un | |
| Daniēls ar grūtībām atver muti | |
| ceļus; Daniēls trīcēdams pieceļas | |
| un runā | |
| C (12. pants) | C1 (18., 19. pants) |
| Eņģelis viņu mierina: „Nebīsties!” | Eņģelis viņu mierina: „Nebīsties!” |
| D (13. pants) | D1 (20., 21. pants) |
| Cīņa ar persiešu valdnieku; | Cīņa ar persiešu valdnieku; |
| Mihaēls kā sabiedrotais | Mihaēls kā sabiedrotais |
Divas reizes Daniēls savā ķermenī sajūt pāreju no dzīvības nā vē (A B //A1 B1). Un divas reizes viņš saņem mierinājumu. Cīņa pret Persiju rit savu vēsturisko gaitu saskaņā ar pravietojumu (20. pants), un drīzumā uz vēstures skatuves gatavojas iznākt Grieķija (Javan; 20. pants).
Gabriēla vēsts ir uzvaras vēsts. Uz to norāda jau pats eņģeļa vārds. „Gabriēls” ir atvasinājums no darbības vārda gbr (būt stip ram) un pieder karošanas leksikai; no tā ir cēlies vārds gibbor, kara varonis.
Un tiešām, savas runas kulminācijā (D // D1) Gabriēls izrunā lozungu jeb cīņas saucienu: „Mihaēl!” – Kas ir kā Dievs? (Mikael). Bībeliskā tradīcija to parāda kā tādu cilvēku saucienu, kurus pārņēmusi bijība, redzot sava Dieva uzvarošo iejaukšanos cīņā: „Tad ienaidnieks teica: es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana sirds baudīs viņu nelaimi. Es pacelšu savu zobenu, mana roka tos iznīcinās. Bet Tu tikai uzpūti Savu dvašu, un tos apklāja jūra, tie nogrima kā svins varenajos ūdeņos. Kas ir tāds kā Tu, ak, Kungs! Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, varens Savā svētumā, bijājams Savā godībā, brīnumu darītājs!” (2. Mozus 15:9-11)
Šāds uzvaras sauciens caurvij arī psalmus: „Visi mani locekļi sacīs: „Kungs, kas ir tāds kā Tu? Tu izglāb grūtdieni no varenā un nabagu no tā, kas viņu aplaupa.”.” (Psalmi 35:10). Tāpat tas parādās arī praviešu grāmatās: „Tā saka Tas Kungs, Israēla ķēniņš un Pestītājs (..) Kas var Man līdzināties? Lai tas nāk un Man saka un ziņo! Kas sūtījis senlaikos tautas pasaulē un pasludinājis nākošo, kas vēl notiks? Lai tie to pasaka!” (Jesajas 44:6, 7) Gabriēls piemin Mikael kā tādu, kas cīnās viņa pusē (Daniēla 10:13, 21) un kā Daniēla un viņa ļaužu valdnieku (21. pants NIV). Trīspadsmitais pants norāda uz vispārāko pakāpi: „galvenais valdnieks (princis)” (burtisks tulkojums), bet nevis viens no galvenajiem valdniekiem (prinčiem), kā tulkots NIV. Vārds ahad, ko parasti tulko kā skaitli „viens”, nozīmē arī „pirmais”. [Angļu Bībeles tulkojumos izmantotais vārds „princis” (prince) ir cēlies no latīņu vārda „princeps”, kas arī nozīmē „pirmais” (arī „galvenais”, „augstākais”) – tulkotāja piezīme.] Konkrētajai frāzei un visai Daniēla grāmatai atbilstošāka ir pēdējā nozīme.
Autors lieto vārdu ahad („viens” vai „pirmais”) parastā vārda rishon („pirmais”) vietā, lai izvairītos no redundantā rishon ha rishonim, „pirmais no pirmajiem”. Lai izteiktu jēdzienu „pirmais”, Daniēla grāmata vispār biežāk lieto ahad nekā rishon. Uz Mihaēlu norādošais vispārākās pakāpes apzīmējums „galvenais valdnieks” (var tulkot arī kā „pirmais no pirmajiem”) ir ekvivalents izteicienam „valdnieku Valdnieks” („prinču princis”) Daniēla 8:25 un attiecas tātad uz to pašu pārdabisko personu.
Priesteris ar ugunīgajām acīm, kas izraisīja tādas bailes Daniēlā, patiesībā ir Mihaēls – 7. nodaļas Cilvēka dēls un 8. nodaļas valdnieku Valdnieks. Septītajā un astotajā nodaļā šī būtne parādījās tikai pēc ilgas un trauksmainas valstu vēstures; valstu, kas bija dzimušas no tumsu un nebūtību simbolizējošiem ūdeņiem. Bet 10. nodaļā atklāsme iet taisnāko ceļu. Apejot valstis, būtne parādās tieši pie ūdeņiem.
Tas ir tā, it kā mēs jau būtu sasnieguši „Cilvēka dēla” nākšanas pēdējo fāzi. Stāvēdams pie ūdens, Mihaēls mums nudien šķiet pazīstams. Viņš ir tas pats, kurš noslēdza dzīvnieku virkni 7. un 8. nodaļā. Bet viņš ir arī tas, kurš stāvēja Jozuas priekšā Jērikas līdze numā, veda Israēlu pāri Jordānas upei, cīnījās par viņiem un visbeidzot ieveda tos Apsolītajā zemē.
Lai gan eņģelis informē Daniēlu par gaidāmo lielo politisko cīņu starp valstīm (sk. Daniēla 10:1, 20) un vēl nopietnāko garīgo un kosmisko cīņu starp labo un ļauno, atklāsme sniedz uzvaras cerību.
Jaunās Derības autori ir identificējuši šo būtni – priesteri ar ugunīgajām acīm, Cilvēka dēlu – kā Jēzu Kristu, vareno lēmēju, kurš nāk uz padebešiem (Atklāsmes 1:13-18), un debesu templī kalpojošo Augsto priesteri (Ebrejiem 7:5-10 un 9:11-15). Senie rabīni sekoja līdzīgam domu gājienam un saskatīja Mihaēlā gaidīto Mashiach un debesu Ciānā kalpojošo augsto priesteri.
