Parādība, ko ierauga Daniēls, atgādina lasītājam kādu citu vīziju, kas pārsteidza Jozua arī tūliņ pēc kādu Pashas svētku svinībām (Jozuas 5:10-12), kad viņš gatavojās ieiet Kānaānā. Gan Jozua, gan Daniēls ievada savu stāstījumu ar vieniem un tiem pašiem vārdiem: „Es pacēlu savas acis un manā priekšā bija vīrs.” (Daniēla 10:5 NIV; sal. Jozuas 5:13) Jozuas redzējumā „vīrs” identificē sevi kā „karaspēka virspavēlnieku”, sar hatsava (Jozuas 5:14, 15). Tas ir izteiciens, kas parādās vienīgi šeit un Daniēla 8:11, norādot uz augsto priesteri Salīdzināšanas dienas kontekstā. Kaut arī apzīmējums sar hatsava („karaspēka virspavēlnieks”) kā tāds neparādās Daniēla 10. nodaļā, tomēr abi šie vārdi atkārtojas atsevišķi. Vārds tsava (karaspēks) uzpeld nodaļas ievadā (Daniēla 10:1), veidojot fonu un perspektīvu turpmāk aprakstītajai atklāsmei. Un vārds sar (valdnieks, pavēlnieks, vadonis), kas Daniēla 8. nodaļā apzīmē augsto priesteri, šeit norāda uz karojošo valdnieku Mihaēlu (Daniēla 10:13, 21). Tādējādi mūsu teksts Daniēla 10. nodaļā atbalso Daniēla 8:11 un Jozuas 5:14, 15. „Vīrs” Daniēla atklāsmē, pārdabiskais karotājs Jozuas vīzijā un debesu augstais priesteris Daniēla 8. nodaļā ir viena un tā pati persona.
Atklāsme apstiprina to, uz ko lingvistiskā līdzība norāda netieši. Tas, ko Daniēls tagad redz, ir Augstais priesteris savā krāšņajā tērpā, ar linu apmetni un zelta jostu (Daniēla 10:5; sal. 3. Mozus 16:4, 23; 2. Mozus 28:4, 5, 8). Tomēr šis priesteris izskatā atšķiras no visiem citiem priesteriem. Visa viņa būtne šķiet liesmojam. Teksts salīdzina viņa augumu ar „hrizolītu”, tarshish, dārgakmeni no Tartesas (Tartessos) Spānijā, kas plašāk pazīstams kā topāzs. „Vīra” seja mirdz kā „zibens”, viņa rokas un kājas ir kā „smalki nogludināts varš.” Viņa acis ir kā „degošas liesmas”, viņa balss skan kā „ļaužu pulka rūkoņa”.
Viss ir vispārākajā pakāpē, cenšoties paust Priestera pārda biskās un unikālās īpašības. Šāda veida apraksts parādās arī citur Rakstos. Ecēhiēla grāmata min tās pašas lietas: zibens (Ecēhiēla 1:14), hrizolīts (16. pants), nogludināts varš (7., 27. pants), uguns (13., 27. pants), balss kā ļaužu pulka rūkoņa (24. pants). Ecēhi ēls to interpretē kā „Kunga godības parādību” (28. pants). Tā pati būtne no jauna parādās Atklāsmes grāmatā, arī tur saistībā ar Pashas svētkiem un tērpta priestera ietērpā, poderes, ar zelta jostu (Atklās mes 1:13). Tur Viņa acis ir „kā uguns liesmas” un Viņa augums mirdz kā spožs metāls. Arī Viņa balss skan kā „lielu ūdeņu balss” (15. pants). Šādā kontekstā būtne sevi identificē kā dievišķu: „Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.” (17.,18. pants) Šeit izmantotā valoda nepārprotami norāda uz Jēzu Kris tu, kurš dažus pantus iepriekš raksturots kā „mirušo pirmdzimtais, zemes ķēniņu valdnieks” (5. pants), „Alfa un Omega” (8. pants). Turklāt Daniēla reakcija, gluži tāpat kā Ecēhiēla un Jāņa gadījumā, ir bailes (Daniēla 10:9, 10; Ecēhiēla 1:28; Atklāsmes 1:17). Šādi ārpus Daniēla grāmatas paralēlie tēli norāda, ka viņš, līdzīgi Jānim un Ecēhiēlam, redz dievišķu būtni un nevis vienkārši eņģeli. Šādas bailes un šausmas neizraisa pat Gabriēls (Daniēla 9:21).
Lai Viņu aprakstītu, Daniēla 10:4 lieto nenoteikto jēdzienu „vīrs”, savukārt Atklāsmes grāmata skaidri identificē Daniēla 10. no daļā ainoto būtni kā „cilvēka dēlu” no Daniēla 7. nodaļas (Atklās mes 1:13). Tādējādi 7. nodaļas Cilvēka dēls, Valdnieks „Augstais priesteris” 8. nodaļā un mūsu ugunīgā būtne 10. nodaļā reprezentē vienu un to pašu dievišķi cilvēcisko personu, kas tik ļoti izbiedēja Daniēlu, Ecēhiēlu un Jāni.
Šīs neparastās parādības pārņemts, pravietis ir pārāk satraukts, lai kaut mēģinātu to izprast. Tagad iejaucas jau pazīstamais eņģelis Gabriēls, lai Daniēlu mierinātu un stiprinātu un lai palīdzētu viņam saprast.
