Simboliski mums būtu jāuztver gan nodaļas noslēgums (40.-45.pants), gan pirms tā esošā notikumu attīstība (5.-40. pants). Gan notikumu izklāstā, gan noslēgumā, runājot par ziemeļu un dienvidu varu, ir izmantots tas pats poētiskais, sistemātiskais un simetriskais izteiksmes veids. Abās sadaļās ir runa par vienu un to pašu ziemeļu ķēniņu: „Dienvidvalsts ķēniņš savā naidā sadursies ar to” (40. pants). „Tas” ir iepriekšējos pantos pieminētais ziemeļu ķēniņš. Tāpēc atsauce uz ziemeļiem un dienvidiem mums būtu jāsaprot simboliskā nozīmē ne tikai no 40. panta līdz nodaļas beigām, bet arī pirms 40. panta, sākot ar 5. pantu.
Stāstījuma alegorisko, simbolisko raksturu apstiprina arī tā attīstība septiņos posmos (septītais posms ir beigu laiks). Sākot ar A1, ziemeļu un dienvidu antagonisms asociējas ar paralēlu konfliktu starp ziemeļiem un Dieva ļaudīm.
Sadaļā A1 16. un 20. pants konfliktu apraksta kā cīņu, ko ziemeļi vērš pret „skaisto zemi”, – tas ir idiomātisks izteiciens, kas apzīmē Palestīnu, tempļa atrašanās vietu (Caharijas 7:14; Ecēhiēla 20:6, 15), tādējādi saprotams reliģiskā, nevis vienkārši ģeogrāfiskā nozīmē. Sadaļā C1 konflikts no jauna izlaužas 30.-32. pantā attēlotajā ziemeļu agresijā pret svēto derību, svētnīcu un Dieva ļaudīm. Izmantojot paralēlismu un simbolus, teksts norāda uz hronoloģisku progresiju un mazliet neskaidru vēsturisku attīstību.
Nav viegli atrast līdzību ar mūsu tekstu vēsturē. Tomēr mū su pētījuma pašreizējā stadijā ir iespējams ieskicēt 5.-39. pantā ap rakstītās trīs galvenās tēmas jeb motīvus.
Ziemeļu un dienvidu konflikta motīvs. Tas var attiekties uz tradicionālo konfliktu starp diviem nesamierināmiem ienaidnie kiem: vienā pusē ir reliģiski garīgā vara (ziemeļi), kas spēlē Dieva lomu virs zemes, izliekoties par vienīgo starpnieku starp cilvēci un Dievu. Otrā pusē ir filozofiskās un politiskās kustības (dienvidi), kas cīnās pret tumsonību un fanātismu ar saprāta ieroci. Abas puses ir pastāvīgā savstarpēja kara stāvoklī. Šo nebeidzamo cīņu mēs varam saskatīt atklājamies neoplatonistu uzbrukumos, pagānisko imperatoru rīkotajās vajāšanās (Nerons, Diokleciāns, Juliāns utt.), humānisma strāvojumos renesanses un Franču revolūcijas laikā un visbeidzot arī mūsdienu ideoloģijās un sekulārajās, materiālistiskajās pārvaldes formās.
Ziemeļu un dienvidu alianses motīvs (6., 17., 22., 23. pants). Te mums nāk prātā kompromisa meklējumi starp baznīcu un valsti Konstantīna laikā, viduslaiku savienība likumdošanas, teritoriālās kontroles, varas un filozofijas jautājumos un daudzie reliģiski politiskie spēki, kas darbojas pašlaik.
Konflikta starp ziemeļiem un Dieva ļaudīm motīvs (16., 28., 30., 31., 35. pants). Vajāšanas un neiecietība raksturoja baznīcas vēsturi no ceturtā gadsimta līdz Franču revolūcijai.
Teksta literārā forma, it īpaši tās simetrija, mūs brīdina no burtiskas detaļu interpretācijas. Šie trīs motīvi sagatavo ceļu laika beigu notikumiem. Līdz šim ziemeļu un dienvidu konflikts, to alianses, un ziemeļu uzbrukumi Dieva ļaudīm ir bijusi tikai sagatavošanās. Mums ir jāgaida pēdējā fāze, kas attiecas uz beigu jeb gala laiku (40.-45. pants), lai pilnībā saprastu, kas patiesībā stāv aiz visiem šiem konfliktiem un aliansēm. Teksts runā no beigu perspektīvas, ieskicējot notikumu izvērsumā (5.-40. pants) vienīgi tās tēmas, kas ir nozīmīgas gala laikam. Vienīgi stāsta noslēgumā mēs spēsim kaut cik aptvert šo trīs izvērsumā iezīmēto tēmu jēgu un nozīmīgumu.
Šo pēdējo cīņu veido divas ofensīvas, un katra no tām ietver sava veida uzbrukumu Dieva ļaudīm.
1. Vispirms mēs redzam dienvidu uzbrukumu ziemeļiem. Cīņa ir īsa, bet spraiga, un ziemeļi sagrauj dienvidus: „Pašās laiku beigās dienvidvalsts ķēniņš savā naidā sadursies ar to, un tad ziemeļvalsts ķēniņš dosies pret viņu ar ratiem un jātniekiem un ar daudz kuģiem; tas iebruks viņa dienvidu zemē un pārplūdinās to, un viņa karaspēka viļņi skalosies tai pāri.” (40. pants) Šī pirmā uzvara ir tikai kā ievads galīgajai ziemeļu uzvarai. Ziemeļu ķēniņš gan aizsniedz „skaisto zemi”, bet uzvara vēl nav pilnīga: „Daudzas valstis kritīs, bet Edoms, Moābs un Amona vadoņi no viņa rokas būs atbrīvoti.” (41. pants NIV)
Vēsturiski tas nozīmē, ka politiski reliģiskā vara triumfēs pār ateistiskajām un politiskajām kustībām. Cīņas karstumā tiks mēģināts uzbrukt arī Dieva ļaudīm. Tomēr, ja ticam Daniēlam, ziemeļu uzvara nav nedz pilnīga, nedz galīga. Savā simboliskajā valodā pravietojums norāda uz pretestību, ko izrādīs Edoms, Moābs un Amons.
Tas nozīmē, ka dažādas ateistiskas un humānistiskas kustības pretosies un uz laiku gūs pārsvaru pār reliģiskajiem spēkiem.
2. Bet Daniēla pravietojums raugās vēl tālāk. Sākas otrā ofensīva. Ziemeļu ķēniņš iespiežas dienvidu ķēniņa vistālāk uz dien vidiem esošajos reģionos: Ēģiptē, Lībijā un Etiopijā. Bet ziņas no ziemeļaustrumiem, tas ir, no Palestīnas (ja mēs uzskatām, ka viņš tajā laikā atrodas Etiopijā) spiež viņu atgriezties šajā virzienā. Viņš dodas karagājienā „ar ārkārtīgām dusmām” (44. pants). Viņa nolūks ir skaidrs: „nogalināt un iznīcināt”. Aizņemts ar dienvidu iekarošanu, līdz šim viņš nav pievērsis uzmanību šādiem blakus traucēkļiem. Tagad viņu nekas vairs nekavē. Viņš vairs nav viens, ienaidnieki tagad maršē viņa pusē (43. pants). Pirmo reizi ziemeļi un dienvidi ir sabiedrotie. Dienvidu tautas (lībieši, etiopieši un ēģiptieši) atzīst ziemeļu ķēniņu par savu vadoni un seko tam pēdējā kaujā, kaujā pret „skaisto svēto kalnu” (latviešu Bībeles tulkojumā – „svētās godības kalns”). Viņi uzslej savu nometni „starp jūrām” (45. pants NIV), tas ir, starp Vidusjūru un Nāves jūru, kuras norobežo Israēla zemi. Viņu ierašanās apdraud Dieva templi. Bībeles valodā „skais tais svētais kalns” („svētās godības kalns”) apzīmē tempļa atrašanās vietu vai pašu templi (sk. Jesajas 2:2; Psalmi 68:17; 132:13 utt.).
Tieši templis ir tas, kas zemi dara svētu un „skaistu” (tsevi). Šādu zemi iespējams aprakstīt tikai poētiskā valodā, jo pāri tās ainavai Israēla dzejnieks sajūt Dieva mājvietas svēto dimensiju. Psalmists (Psalmi 48:1, 2 NIV) sasaista „svēto kalnu” ar „Ciānas augstumiem” (jeb galējiem ziemeļiem), tas ir idiomātisks izteiciens, kas apzīmē Dieva mājvietu debesu augstumos (sk. Jesajas 14:13). Līdzīgu pielietojumu mēs atrodam Salamana tempļa iesvētīšanas lūgšanā: „Un lai Tavas acis būtu atvērtas pār šo namu dienu un nakti, pār šo vietu, par kuru Tu tiki sacījis: lai Mans Vārds tanī mīt. – Kaut Tu paklausītu šo lūgšanu, ko Tavs kalps, Tevi lūgdams šinī vietā, Tev lūdz. Un uzklausi Sava kalpa un Israēla sauksmi, kādu tie pie Tevis šinī vietā raida. Ak, klausi Savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod!” (1. Ķēniņu 8:29, 30) Izraēlietis tātad vērš savas lūgšanas tempļa, Dieva vārda mājokļa virzienā, un no debesīm, Dieva mītnes vietas, nāk atbilde.
Daniēla 11:45 izteiciens „skaistais svētais kalns” tādējādi ir Dieva mītne debesīs. Šāds kalns minēts jau Daniēla 2. nodaļā, arī gala kontekstā, konkrēti, runājot par zemes valstu pēdējiem centieniem apvienoties (Daniēla 2:35, 44, 45). Šos pašus elementus mēs atrodam arī Atklāsmes grāmatas 16. nodaļas slavenajā pravietojumā par Armagedonu. Arī tur gala laiku raksturo „visu pasaules ķēniņu” apvienošanās (14. pants).
Atklāsmes grāmatas Armagedona, tāpat kā Daniēla grāmatas kalns, nebūtu jāuztver kā ģeogrāfiska vieta, bet kā norādījums uz kosmiska mēroga garīgu cīņu. Mums to it īpaši jāpatur prātā, aplūkojot kalna vēsturisko nozīmi. Saskaņā ar Daniēla 2. un Atklās mes 16. nodaļu, „visi pasaules ķēniņi”, tas ir, gan ziemeļi, gan dien vidi (Daniēla 11), pirmo reizi apvienojas garīgas nozīmes cīņai. Viņu kopējais mērķis ir Dieva tronis, Dieva valsts. Kaut arī dažam tas var šķist nedaudz pārspīlēti vai nereāli, tomēr skatienam uz procesiem mūsdienu pasaulē vajadzētu mūs pārliecināt par pravietisko patiesību.
Neviens vairs netic Dieva valstībai. Daudzi pret šo agrīno kris tiešu cerību, pašu kristietības kodolu, izturas ar augstprātīgu iecie tību. Pārāk daudz kristiešu mūsdienās ir ievijuši savā ticības mācībā humānistiskas un materiālistiskas ideoloģijas. Tā vietā, lai raudzītos uz nākamo Dieva pilsētu, viņi darbojas, lai to celtu tūliņ un tepat. Uzsvars ir pārnests uz cilvēcisko iniciatīvu. Šodienas reliģija seko sociālistu un eksistenciālistu izpratnei par taisnīgumu, mīlestību un laimi, bet Dievu atstāj malā. Mēs to atrodam pasaules mazattīstītajās valstīs populārajā atbrīvošanas teoloģijā un Tejāra de Šardē vīzijā, kas apsola „dziedošas rītdienas”. Tā tas ir arī Baltmana dialektikā, kas Dieva valsts gaidīšanu ierobežo ar individuālu eksistenciālu pieredzi, tādējādi izstumjot Dievu no vēstures arēnas. Šādi teologi Dieva valstību vairs nedefinē vēsturiskas realitātes valodā. Mēs dodam priekšroku izsmalcinātākajiem evolūcijas, progresa un apgaismības jēdzieniem. Ticība kļūst reālistiskāka. Baznīca nekad nav bijusi tik politizēta, kā tas ir mūsdienās. Kopš komunisma krišanas baznīcas balss ir kļuvusi atkal dzirdama Austrumeiropas valstīs. Līdzīgā veidā arī labējais ekstrēmisms kapitālistiskajos Rietumos cenšas kombinēt reliģiju un politiku.
Līdzīgas pazīmes ir vērojamas arī islāma pasaulē. Visur, ieskaitot Maroku, Tunisiju, Irāku, Irānu, Lībiju, Saūda Arābiju, Turciju, Alžīru un Ēģipti, izplatās ekstrēmistiskās kustības. Radikālais islāms intensīvi tiecas pēc politiskās varas un eventuāli mērķē uz vispasaules kundzību.
Tas parādās pat Izraēlas valstī – kā Ņujorkas yeshivoth un Ļu baviča rabīnu ietekme uz Izraēlas politiku. Reliģiski politiskajām partijām Izraēlā ir varena ietekme, kas satrauc jaunos ateistiski no skaņotos izraēliešus.
Līdzīgas idejas izplatās arī dažādās New Age kustībās, kas paceļ cilvēcisko līdz dievišķā līmenim. „Jūs būsit kā dievi” (1. Mozus 3:5 NIV), teica sātans. Vecais kārdinājums, kas parādās jau Bībeles pir majās lappusēs, atkal vilina moderno ļaužu masas. Līdzīgi paisuma vilnim, tas ierauj savā klēpī tūkstošiem vīriešu un sieviešu.
Ziemeļu ķēniņš pulcina kopā visas reliģiskās kustības, lai dievbijīgu mērķu aizsegā īstenotu politisku varu, tāpat kā organi zācijas, kas tiecas veidot debesis virs zemes, sadedzinot visas cerības uz Debesu valsti.
Pēdējā laika politiskie procesi tikai apstiprina Daniēla pravietojumu. Pasaules varenie tiecas apvienot savus spēkus „Jaunā pasaules kārtībā”, kuras izveidi vēl tikai pirms dažiem gadiem būtu grūti pat iztēloties. Tas viss notiek tik ātri! Nesagraujamais dzelzs priekškars ir kritis. Komunisma vara ir aizgājusi pagātnē. Vecā Bābeles utopija ir atdzīvojusies, un vienotība atkal šķiet iespējama. Viss, kas mums vajadzīgs, ir visu atzīts un neatkarīgs vadonis.
Pravieša aprakstītā cīņa tiešā veidā nav saistīta ar moderno Izraēlas valsti. Templis vairs neeksistē. Daži iztēlojas Armagedonu asinskāru arābu ielenktajā Palestīnā. Pirmajā acu uzmetienā tas šķiet tik bībeliski! No tā varētu uztaisīt pat filmu! Tomēr Armagedonai nav nekāda sakara ar moderno Izraēlu. Armagedona ir mūsu cīņa. Tā ir cīņa starp diviem domāšanas veidiem, diviem priekšstatiem par laimi un par reliģiju. No vienas puses, mums ir Dievs, ticība Viņa radīšanas darbam, un pārliecība par to, ka cilvēces laime un glābšana ir atkarīga no Viņa. Tā ir cerība uz Debesu valsti. Otrā pusē ir mūsu pašpietiekamības ilūzija, ilūzija par to, ka mēs paši spējam izveidot miera un laimes pasauli. Cīņa ir tikpat sena kā pasaule. No Ēdenes koka vilinošajiem zariem tā ir izplatījusies turpmākajos laikmetos līdz pat mūsdienām. Tā ir katra cilvēka cīņa brīdī, kad jāpieņem lēmums griezties atpakaļ pie Dieva. Armagedonas cīņa visasāk uzliesmos pēdējās dienās, kad starp ticībā uz saviem miesas un betona dieviem iekarsušiem ļaužu pūļiem Dieva ļaudis tversies pie neredzamā cerības Dieva. Īstais kaujas lauks ir visa pasaule.
