Šī „saspringtā gaidīšana” ir jau aiz muguras; tā ir zaudējusi savu svaigumu. Mēs vairs negaidām, nedz arī zinām, kā gaidīt. Un tomēr, šodien, tuvojoties mērķim, mums ir vēl vairāk iemeslu gaidīt un vēl lielāka vajadzība pēc cerības. Gaidīšana ir vienīgais veids, kā izdzīvot. Tā ir pēdējā vēsts, ko Daniēls dzird no eņģeļa: „Svētīgs [var tulkot arī kā „laimīgs”] ir tas, kurš gaida.” (Daniēla 12:12 NIV)
Daniēla laime sakņojas viņa gaidīšanā. Bet tas, ko viņš gai da, joprojām paliek pie apvāršņa. Viņa acis neredzēs Apsolīto zemi. Līdzīgi Mozum Nebo kalnā (5. Mozus 34:1) viņš paliek aizmugurē. Viss, ko viņš spēj satvert, ir gaistoša vīzija.
Un tomēr viņš zina, ka noslēgums ir noteikts un drošs. Pravie tis aizvadīs savu dzīves laiku, gaidot notikumu, kas ir vēl gadsimtiem tālā nākotnē. Gaidīšana ir viņa dzīves būtība. Aizvests trimdā, viņš gaida atgriešanos. Inspirēts, viņš gaida savas vīzijas piepildījumu. Gaidīt ir arī pravietojuma mērķis – tas pat paredz pašu gaidīšanu.
Bet gaidīšanai nav jābūt pasīvai. Eņģelis noslēdz: „Bet tu ej savu ceļu līdz galam.” (Daniēla 12:13 NIV) Šī gaidīšana nesastāv no vienaldzības. Gluži pretēji, tā ir iešana uz priekšu, tas ir aktivitātes, tas ir dzīvības ceļš.
Gaidīšana ir tā, kas dara iespējamu iešanu. Zīmīgi, ka pravie tojums sasaista augšāmcelto „celšanos” ar Daniēla iešanu. „Eja savu ceļu līdz galam.” (13. pants NIV) „Ej”, „dodies uz priekšu”, iesaka eņģelis, un „tad dienu beigās tu celsies saņemt savu piešķirto mantojumu.” (13. pants NIV) Daniēls var iet, jo viņš gaida – jo viņš spēj „redzēt” galamērķi, augšāmcelšanos „dienu beigās”.
Šajos eņģeļa noslēdzošajos vārdos ir ietverta visa Daniēla grā matas nozīme, tās smagumpunkts, un Daniēlam izteiktā vēsts ir adresēta ikvienam. Daniēla personiskais gals jeb beigas (13.a pants) saplūst ar kosmiskajām, visaptverošajām „dienu beigām” (13.b pants). Abos gadījumos parādās viens un tas pats ebreju vārds qetz (gals). Eņģeļa pēdējie vārdi sniedzas tālāk par Daniēla personu un kļūst universāli. Konkrētais, personīgais „tu, Daniēl” (4., 9. pants) kļūst par universālo „tu” (13. pants). Caur Daniēlu Dievs vēršas pie visas cilvēces. Jo ikvienam, līdzīgi Daniēlam, ir lemts nonākt pie sava gala un mirt. Ikviens, līdzīgi Daniēlam, ir ieslēgts bezcerīgajā
Bābeles civilizācijā. Vai cilvēks gaida vai arī ne, vai viņš būtu vīrietis vai sieviete, bagāts vai nabags, jūds, kristietis vai musulmanis – ik viens sapņo par kaut ko citu, labāku. Ikviens, līdzīgi Daniēlam, ir jūdu princis trimdā.
