Bet patlaban no mūs apņemošās tumsas dziļumiem, mēs varam tikai izsaukties: „Cik ilgi?” Šis jautājums parādās divreiz, vienreiz to uzdod Daniēls, otrreiz – eņģelis. Atbildot uz to, Daniēla 12. nodaļa norāda uz trim laika periodiem. Pirmais mums ir jau pazīstams: „laiks, laiki un puslaiks” (7. pants NIV). Tas ir 7. nodaļā minētais periods, kura laikā mazais rags īsteno savu apspiedošo varu, un tas ilgst līdz 1798. gadam. Tomēr Daniēls paliek neizpratnē: „Es to gan dzirdēju, bet nesapratu.” (Daniēla 12:8) Viņš vēlas uzzināt vairāk par gala laiku: „Kāds iznākums būs visam tam un kāds gals?”
Divi nākamie periodi ir aptuveni līdzīga garuma (1290 un 1335 dienas) un ir saistīti ar pirmo periodu (1260 dienas). Tāpat kā 1260 dienas, arī 1290 un 1335 dienas būtu jāsaprot kā gadi. Turklāt veids, kā 1290 un 1335 dienas ir savstarpēji saistītas, novieto tās vienā perspektīvā, pēdējam periodam pagarinot pirmo. „Un no tā laika, kad pārtrauks dienišķo upuri, kad sāksies negantība un postīšana, paies tūkstoš divi simti deviņdesmit dienas. Svētīgs, kas to iztur un pārdzīvo un sasniedz tūkstoš trīs simti trīsdesmit piecas dienas!” (Daniēla 12:11, 12)
Ja 1290 dienām un 1335 dienām ir viens un tas pats sākum punkts (kad tiek pārtraukts dienišķais upuris), pirmajam periodam būtu jābeidzas pēc 1290 dienām, bet otrajam būtu jāturpinās, līdz aprit 1335 dienas. Galapunkts tātad ir 1335 dienas. Kā pēdējais no minētajiem periodiem tas atbild uz jautājumu „Cik ilgi?” (6. pants; sal. 8. pants). Šo jautājumu mēs atceramies no 8. nodaļas. Tie paši ebreju valodas vārdi ad matay parādās to pašu „pārsteidzošo” jeb „brīnumaino lietu” (pelaoth, 8:13, 24) un sarunas starp divām debesu būtnēm (13. pants; sal. 12:6) kontekstā. Un visbeidzot, būtne, kas uzdod jautājumu, ir neviens cits kā Kippur kalpojošais priesteris, viens no 8. nodaļas centrālajiem tēliem. Nudien, abas atklāsmes stāsta par vienu un to pašu notikumu. Gan 1335 dienas, gan 2300 vakari un rīti atbild uz vienu un to pašu jautājumu „Cik ilgi?”, un līdz ar to ved pie viena un tā paša gala laika, tas ir, 1844. gada.
Atklāsmē par 2300 vakariem un rītiem Daniēls laika periodu, kas sākas ar 1844. gadu, uztver kā debesu Kippur, kura laikā Dievs tiesā cilvēci un sagatavo nākotnes valstību. Atklāsmē par 1335 dienām Daniēls redz to pašu laika periodu, tikai tagad viņš raugās uz zemi, uz cilvēkiem, kas „sasniedz galu” un kuru laime ir saistīta ar gaidīšanu: „Svētīgs ir tas, kurš gaida” (Daniēla 12:12 NIV). Laika periods, kas sākas ar 1844. gadu, ir ne tikai piepildījuma, bet arī gaidīšanas un cerības laiks, līdzīgi kā Kippur svētku laikā gaida un cer izraēlieši: „Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu. Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Israēl, ceri uz To Kungu! Jo Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība.” (Psalmi 130:5-7)
Tagad, zinot skaitli 1335, beidzot ir iespējams atrisināt mīklu, kas tā satrauca pravieti, un divkārt pārbaudīt 1844. gada datējumu. Mūsu rīcībā tagad ir visas puzles daļas. Pārskatīsim tagad savus secinājumus. Ja 1844. gads ir 1335 dienu beigu punkts, mēs varam aprēķināt 1335 dienu sākumu, vienkārši atņemot 1335 no 1843 (bet nevis no 1844, jo tas ietvertu kārtējo gadu). Atbilde ir 508. gads m.ē., kas apstiprina mūsu secinājumu, ka 1798. gads ir 1290 dienu galapunkts (508+1290=1798). Saskaņā ar mūsu tekstu, 508. gads tādējādi ir dienišķā upura pārtraukšanas laiks, kas paver ceļu „negantībai un postīšanai” (Daniēla 12:11). Tas nav viens un tas pats notikums. Pirmais bruģē ceļu otrajam. Burtiski teksts saka, ka dienišķais upuris ir atcelts „ar nolūku” likt tā vietā „negantību [kaut ko pretīgu, riebumu izraisošu], kas izraisa postīšanu” (11. pants; sal. 11:31). Daniēla grāmatā speciālais izteiciens „negantība, kas izraisa postīšanu” norāda uz apspiedēju varu (Daniēla 8:11, 13; 9:27; sal. Mateja 24:15; Marka 13:14). Saskaņā ar pravieti, apspiešana turpināsies „laiku, laikus un puslaiku”, tas ir, 1260 dienasgadus. Laika posms, kas aptver šos 1260 gadus, noslēdzas 1798. gadā. Tā sākumpunkts tātad ir 538. gads (1798 mīnus 1260 ir 538). Ar šiem gadskaitļiem (508., 538. un 1798.) mēs esam saskārušies jau mūsu komentāra 7. nodaļā.
508. gadā viduslaiku baznīca ar franku karaļa Klovisa (481-511) palīdzību nostiprināja savu politisko statusu un izspieda tās pastāvēšanu apdraudošās ariāņu ciltis. Kopš tā laika „pāvesta vara var netraucēti turpināt nostiprināt savu politisko ietekmi”.
Tomēr tikai 538. gadā imperators Justiniāns (527-565) ariāņu draudus likvidē pilnībā. Saskaņā ar Daniēla pravietojumu, mazā raga parādīšanās bija atkarīga no vairāku valstu krišanas, kuras bija atlikušas no Romas impērijas.
1798. gadā paša pāvesta apcietināšana un izsūtīšana trimdā beidzot apcērp viduslaiku baznīcas politisko varu.
1844. gada nozīmi saprast ir nedaudz grūtāk. Vēsturiskā ska tījumā šajā gadā nekas daudz nenotika. Tajā nebija ne revolūciju, ne iekarojumu, ne dekrētu. Vēstures rokasgrāmatās tas pat nefigurē. Tomēr šķiet, ka Daniēlam tas ir kaut kādā veidā nozīmīgs. 1844. gadu raksturo multikonfesionāla un multinacionāla kustība, kas precīzi iekļaujas cerības un Dieva atnākšanas jeb „adventes” gai dīšanas perspektīvā.
Vēsturnieks Džons Makmāsters vērtē, ka šajā kustībā bija ie saistīts apmēram 1 miljons no 17 miljoniem tā laika Savienoto Vals tu iedzīvotāju. Pārsteidzoši, ka viens un tas pats reliģiskais drudzis sa grāba gan jūdus, gan musulmaņus. Austrumeiropas jūdu hasidiskajās kustībās daudzi gaidīja Mesijas nākšanu 5603. gadā (1843/1844). Bahai musulmaņi bija nonākuši pie tāda paša slēdziena. Bab („durvis”, uz apslēpto iman) jāparādās 1260. gadā pēc hegira (Muhameda bēgšanas no Mekas uz Medinu), tas ir, 1843./1844. gadā.
Tajā pašā laikā sekulārajā pasaulē sāka uzplaukt marksistiskās kustības, aicinot uz progresu un dziedot par cerību citā melodijā. Lai kāds būtu šī vēsturiskā fenomena iemesls un izskaidrojums, interesanti, ka tas viss notika saskaņā ar Daniēla pravietojumu. Tā bija dziļu ilgu un saspringtas gaidīšanas pazīme.
