Daudzu priekšstats par Dievu ir apmēram šāds: Viņš sēž savā Debesu tronī, laiku pa laikam pagriežot ausi uz mūsu pusi un, atsaucoties uz mūsu lūgumiem, izmaina dzīves notikumus. Vairākums no mums domā, ka Dievs ir atturīgs un nomaļus stāvošs, līdzīgs zemes monarhiem, kuri gan nepieciešamības gadījumā gādā par tautu, bet ar vienkāršiem ļaudīm nemēdz satikties. Apmeklējiet jebkuru no mūsdienās vēl esošajām monarhijām un parunājiet ar to iedzīvotājiem, un jūs redzēsit, ka viņi nebūt nejūtas ērti karaliskās ģimenes tiešā klātbūtnē.
Ja jūs spētu lasīt savu līdzcilvēku sirdis un domas, jūs redzētu, ka daudziem, varbūt pat lielākajai daļai, doma par vienmēr klātesošu Dievu liek justies neērti. Kad aptveram Dieva pastāvīgās klātbūtnes realitāti, mēs piedzīvojam pārmaiņas savā attieksmē un izturēšanās veidā. Rīcība, kas varbūt ir pieņemama tad, ja valdnieks nav tuvumā, viņam klātesot, tiek pārtraukta. Galu galā, tā ir normāla tādas personas reakcija, kas saprot, ka tuvumā atrodas kāds, kas ir lielāks par viņu. Tie, kuriem šāda situācija sagādā neērtības, turēsies no valdnieka pa gabalu.
Patiesībā, lai kā grēcinieks vēlētos izvairīties no Dieva klātbūtnes, tas nemaz nav iespējams. Kad Ādams un Ieva bija grēkojuši, viņi panikā centās paslēpties no sava Radītāja. Tomēr Dievs viņus neiznīcināja. Viņš tos meklēja un turpināja viņus mīlēt un par viņiem rūpēties.
Alkohols, narkotikas, amorāla uzvedība, materiālisms vai intelektuāls atraidījums var notrulināt mūsu uztveri, bet šīs lietas nekad neļaus mums izdarīt neiespējamo. Bībelē ir daudz stāstu par cilvēkiem, kuri mēģināja aizbēgt no Dieva: Ādams un Ieva, Jona, Pāvils un daudzi citi. Tomēr visi viņu mēģinājumi paslēpties no Dieva cieta neveiksmi. Raksti par to saka, lūk, ko: „Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?” (Psalmi 139:7)
Bībelē teikts, ka „Dievs neuzlūko cilvēka vaigu” (Apustuļu darbi 10:34). Tas nozīmē, ka Viņš neizturas pret dažiem cilvēkiem labāk nekā pret citiem. Dievam nav izredzēto. Dažkārt cilvēki saka: „Es vēlētos, lai Dievs uz mani runā tā, kā Viņš to darīja toreiz Bībeles laikos. Toreiz viss bija vienkāršāk.”
Draugs, bet šodien tas nav grūtāk! Ja Enohs, Elija un Pāvils varēja staigāt ar Dievu, tad arī jūs to varat. Ja Dievs ilgojas katru dienu pavadīt kopā ar Džimu Honbergeru, kurš ir viens no visstūrgalvīgākajiem cilvēkiem virs zemes; ja Dievs labprāt ved un vada tādu cilvēku kā mani ar savu straujo vācieša raksturu, tad varat būt drošs, ka Dievs ilgojas būt arī jūsu Vadītājs un Sabiedrotais!
Ja reiz tas ir tik vienkārši, kāpēc gan mums neveicas? Kāpēc tikai nedaudzi atrod Dievu kā savu pastāvīgo Sabiedroto vai Pavadoni? Mūsu problēma ir saistīta ar attieksmi. Mēs, cilvēki, esam pieraduši kārtot savas lietas paši, ka pretojamies sava mīlošā Debesu Tēva vadībai. Mums nepieciešama Samuēla attieksme, kurš sacīja: „Runā, jo Tavs kalps klausās.” (1. Samuēla 3:10)
Tā ir pilnīga paļāvība uz Ceļvedi, kurš redz un zina to, ko mēs neredzam un nezinām. Ja mums pietrūkst labprātības klausīties Dieva balsi, Viņš nevar mūs vadīt. Tas ir paļāvības un padevības trūkums, kas mūsu kristīgo dzīvi dara tik apgrūtinošu. Mēs esam pieraduši būt noteicēji, ka pat tad, ja mēģinām būt jūtīgi pret Dieva Garu, mēs, vienalga, tiecamies neņemt vērā Viņa vadību.
