Tendence vairāk uzticēties savām zināšanām nekā Dieva vadībai man gandrīz maksāja acu gaismu. Pirms dažiem gadiem, ceļojot pa Jaunzēlandi, es kā pasažieris sēdēju mikroautobusa priekšējā sēdeklī blakus šoferim. Jaunzēlande ir skaista zeme, un es izbaudīju ainavas ar kalniem, fermām un aitām. Pēkšņi jutu mazo, kluso Gara balsi mudinām mani aizvērt acis un brīdi atpūsties. Bija tikai pusvienpadsmit no rīta, un es atgaiņāju domu par atpūtu, jo kā vienmēr uzskatīju, ka zinu labāk par Dievu.
Vai arī jūs kādreiz esat tā atbildējis uz Dieva vadību? Par laimi, Dievs mani neatstāja vienu, kad Viņu ignorēju, un es no jauna sajutu mudinājumu aizvērt acis un atpūsties. Kaut arī esmu tik neapdāvināts skolnieks, galu galā man tomēr pieleca, un, atceroties piedzīvojumus pagātnē, piemēram, ar baļķi, kas mani gandrīz nogalināja, es paklausīju šim atkārtotajam aicinājumam.
Aizvēru acis un atgāzu galvu atpakaļ, joprojām gan šaubīdamies, vai tam ir kāda jēga. Bam! Jutu, ka pār mani sīku lausku veidā triecās tas, kas nupat vēl bija automašīnas priekšējais vējstikls. Stiklā bija trāpījis no kalna noripojis akmens. Atšķirībā no amerikāņu līmētajiem automašīnu stikliem, šis stikls sašķīda sīkās, asās lauskās, kas tagad atradās man matos, ausīs, uz krekla un pat nāsīs. Es sēdēju un drebēju.
Sapratu, ka Dievs atkal bija man aiztaupījis smagu ievainojumu. Viņš bija izglābis manas acis! Kādam Dievam mēs kalpojam! Es vēlreiz notrīsēju, domājot par to, ka gandrīz biju ignorējis Viņa vadību. Es no jauna aizvēru acis un pateicos Dievam, ka Viņš ir mans pastāvīgais Pavadonis un Sabiedrotais. Esmu tik ļoti pateicīgs, ka Viņš nav tikai skatītājs, bet ir kopā ar mani visos manos pārbaudījumos, visās manās ikdienas gaitās.
Jēzus vēlas vadīt jūsu un manu dzīves gājumu šajā pasaulē. Mēs varam ar Viņu rēķināties, jo kur esam mēs, tur ir arī Viņš.
