Kad cilvēks nonāk pie pārliecības, ka Dievs ir vienmēr klātesošs, Dievs viņa labā var darīt lielus brīnumus. Tā bija gadījumā ar trim ebreju gūstekņiem, kas aplūkots Daniēla grāmatas 3. nodaļā. Viņi bija uzaicināti piedalīties ķēniņa Nebukadnēcara lielā zelta tēla svinīgajā atklāšanā. Visiem bija jānokrīt ceļos šī tēla priekšā, un visi to arī darīja, izņemot Sadrahu, Mesahu un AbedNego.
Ķēniņš sadusmojās par viņu atklāto nepakļaušanos un piedraudēja tiem ar ellišķīgu nāvi, ja tie vēlreiz atteiksies paklausīt. Viņi tiks saistīti un iemesti kvēlojošā cepļa krāsnī, lai mirtu liesmās par biedinošu piemēru, kas notiek ar tiem, kuri neklausa valdniekam.
Viņi rāmi atbildēja: „Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak, ķēniņ.” (Daniēla 3:17) Viņi neizrādīja nedz bailes, nedz izmisumu par situāciju, kurā atradās; viņu atbildē skanēja vienīgi pilnīga paļāvība uz to, ka Dievs būs ar viņiem.
Viņu atbilde tā saniknoja ķēniņu Nebukadnēcaru, ka viņš pavēlēja sakurināt cepli karstāku kā jebkad un iemest tajā jaunos cilvēkus. Tā bija impulsīva, nekontrolētu dusmu motivēta cilvēka rīcība, kurš bija radis vienmēr būt noteicējs; un šī rīcība viņam maksāja vairākus no spēcīgākajiem kareivjiem, kuri mira no karstuma, metot gūstekņus ceplī.
Ilgi gan valdnieks nebaudīja triumfu pār spītīgajiem ebrejiem. Raugoties ceplī, viņš izsaucās: „Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būtne.” (Daniēla 3:25) Kad pienāca krīze, Dievs bija ar viņiem, lai ar savu redzamo klātbūtni iedrošinātu, vadītu un aizsargātu. Viņš tur bija bijis visu laiku.
Šodien debesis nav tālāk kā toreiz, bet Dievs maz ko var darīt mūsu labā, ja mēs pazaudējam savas pastāvīgās atkarības izjūtu. Stāsts par trim jaunajiem ebrejiem ir dzīva ticības dzīves ilustrācija. Viņi bija pastāvīgi atkarīgi no ārēja spēka un pastāvīgi pakļāvās tā mazajai, klusajai balsij, kurš vienmēr bija kopā ar viņiem.
