Kamēr rakstu šo grāmatu, atkal piedzīvoju vienmēr klātesoša Dieva spēku un Viņa sargājošo roku. Rudens bija ļoti mitrs, lietus lija katru dienu. Zeme bija piesūkusies ar ūdeni. Naktī, pirms mums ar Salliju bija jālido uz Dalasu, lietu nomainīja sniegs, un agrā rītā zemi jau klāja apmēram collu bieza sniega kārta. Grantētā ceļa dubļainā virsma bija sasalusi slidenā ledus un oļu sajaukumā.
Lai paspētu uz rīta reisu, mājas mums bija jāatstāj vēl nakts tumsā. Pulkstenis rādīja puspieci no rīta, kad uzsākām braucienu pa pazīstamo meža ceļu, kas veda uz civilizāciju. Kādā asā pakavveida līkumā mašīna sāka slīdēt.
Kad tu sāc slīdēt ar pilnpiedziņas mašīnu, kurai ir bremžu pretbloķēšanas sistēma, automašīna neslīd uz vienu vai otru pusi, bet parasti taisni uz priekšu, turklāt pilnīgi bez jebkādas vadības.
Šajā ceļa vietā „taisni uz priekšu” nozīmēja visai ciešu iepazīšanos ar dažām lielām papelēm. Ja mums izdotos netrāpīt kokiem, nebūtu nekas daudz labāks, jo kalna nogāze šajā vietā bija tik stāva, ka mēs ar savu Ford Explorer drīz vien sāktu ripot, līdz atdurtos lejā esošajā strautā.
Es jau iztēlē redzēju triecienu, mašīnai atsitoties pret šiem kokiem, un drošības spilvena izšaušanos. Es izsaucos: „Nē, Kungs!”, un tad mēs noslīdējām no ceļa ar ātrumu četrdesmit jūdzes stundā.
Pēkšņi mēs apstājāmies. Fords stāvēja krietnu gabalu no ceļa uz slīpās nogāzes. Viena no lielajām papelēm atradās tikai dažu collu attālumā no Sallijas durvīm. Piesardzīgi izkāpis no mašīnas un iededzis kabatas lukturīti, es novērtēju situāciju. Automašīna stāvēja pavisam slīpi, un viens no riteņiem pat neskāra zemi.
Uzrāpies atpakaļ uz ceļa, izpētīju mūsu riepu nospiedumus un cilvēciski nespēju izskaidrot mūsu veiksmi. Pēdas veda tieši papeļu virzienā, bet kaut kas vai kāds pēdējā brīdī mūs bija pagrūdis sāņus. Tur nebija nekādu dabisku šķēršļu – nogāzei mūs vajadzēja nest pretī kokiem ar vēl lielāku spēku, bet vienmēr klātesošais Dievs bija mūs izglābis. Dažas stundas vēlāk, kad no pilsētas atbraukušais evakuators ar vinču uzvilka mūsu fordu atpakaļ uz ceļa, redzēju, ka mašīnai nav ne skrambas.
Mums visiem, tostarp man, jālūdz par aizvien pieaugošu un aizvien pilnīgāku Dieva pastāvīgās klātbūtnes apziņu un arī pašiem jācenšas to kultivēt. Tad arī mēs drīzāk spēsim atsaukties Viņa vadībai. Kad apzināmies Dieva klātbūtni, mūsu sirdis aizvien labprātāk sarunāsies ar Viņu un iepazīs Viņu aizvien vairāk. Mūsu sadarbība kļūs aizvien pilnīgāka ticībā, mīlestībā un darbībā. Tomēr izraušanās no mūsu laikmeta tvēriena prasīs lielu drosmi.
Viens no vismīļākajiem Jēzus apzīmējumiem Rakstos ir Imanuēls, kas nozīmē „Dievs ar mums”. Mums jāmācās saprast, ka Dievs nav kaut kur tālā Debesu vietā, no kuras laiku pa laikam noraugās uz mums. Nē, kad Jēzus atstāja zemi, Viņš apsolīja sūtīt Aizstāvi, Dieva Garu, lai varētu būt ar mums vienmēr (Jāņa 16:7).
Tagad tas ir mans iepriecinājums. Šodien es vairs nelūdzu Dievu, kas atrodas kādā tālā vietā, bet apzinos Viņu kā savu pastāvīgo Pavadoni un Sabiedroto. Un Viņš tāds patiešām ir!
