It kā neredzamo redzēdams, viņš izturēja.
(Ebrejiem 11:27)
Pēc kaujas par Getisburgu ģenerālis Roberts Lī satika virsnieku, kurš bija izanalizējis dažas no trīs dienu ilgajā kaujā pieļautajām kļūdām.
„Jaunais cilvēk,” Lī atbildēja, „kāpēc jūs man to visu neteicāt pirms kaujas? Tagad tas ir saprotams pat tik dumjam cilvēkam kā es.”
Vairums no mums Lī ironisko atziņu, ka pēc kaujas visi gudri, pieņem kā neizbēgamu dzīves daļu, tomēr joprojām paliek šīs atmiņas – šīs neērtās atmiņas par to, kā būtu varējis būt, ja vien...
Ja vien mēs būtu iepriekš zinājuši to, ko zinām tagad. Kurš gan no mums var atskatīties uz savu dzīvi pagātnē, neizjūtot sāpes par pieļautajām kļūdām vai nožēlu par aplamiem lēmumiem vai zaudētām iespējām?
Pat šobrīd, kad lasāt šīs rindas, mirkļi cits aiz cita aizrit mūžībā, veidojot ierakstu, uz kuru jūs atskatīsities nākotnē. Vai jūsu dzīve nākotnē būs tikpat pilna nožēlas kā pagātnē?
Vēlētos, kaut varētu jums parādīt savu kristieša dzīvi kā filmu.
Neviens man nekad nav mācījis šīs lietas, kurās tagad dalos ar jums.
Šo principu atklāšana man prasīja pārbaudījumu un neveiksmju gadus – burtiski gadus.
Es nebiju mierā ar vienkārši intelektuālām zināšanām, tā vietā es ilgojos pēc patiesības, kam būtu praktisks pielietojums manā dzīvē. Kaut šādas ilgas degtu arī jūsu dvēselē! Tas tiešām ir svarīgi, jo reliģija bez praktiskas ikdienas – patiesībā ik brīža – pielietojuma dzīvē ir gandrīz bezjēdzīga.
Kristīgās draudzes agrīnajās dienās mūsu ticība bija stipra un dzīva. Tā tik pamatīgi izmainīja dzīves, ka ļaudis raudzījās ar bijību. Tā bija ticība ar spēku. Mūsdienās draudzes ir zaudējušas savus locekļus un aptraipījušas savas pastāvēšanas iemeslu. Kāpēc ir tā, ka visas kristīgās baznīcas tik daudziem jaunatgrieztajiem liek atkal riebumā no tām novērsties? Kāpēc ir tā, ka tik maz jauniešu draudzēs turpina turēties pie ticības? Kāpēc ir tā, ka laulības šķiršanas statistikā ir tikai pavisam niecīga atšķirība starp kristiešiem un nekristiešiem? Vai esat kādreiz mēģinājis godīgi atbildēt sev uz šiem jautājumiem?
Ir draudžu vadītāji, un viņu atbildes ir radījušas milzum daudz programmu, kuru nolūks ir ķerties pie šīm vājajām vietām draudzēs. Tik daudzas no tām ir cietušas smagas neveiksmes! Kāpēc? Tāpēc, ka šīs programmas vēršas pret simptomiem, nevis risina pašu problēmu. Kristietības lielākā sodība ir tā, ka tikai nedaudzi – ļoti, ļoti nedaudzi – no tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, un pat tikai nedaudzi garīdznieki ir satvēruši evaņģēliju, kas spēj izmainīt visu viņu dzīvi.
Tas bija skaļš apgalvojums, tāpēc ļaujiet man to ilustrēt.
Reiz biju aicināts uzrunāt mācītāju grupu. Esmu tikai sludinātājs – lajs, ierindas draudzes loceklis, nevis profesionāls mācītājs. Ko gan man vajadzētu sacīt, vēršoties pie „ekspertiem”? Stāvot uz paaugstinājuma, sacīju: „Es vēlētos, kaut vienmēr, kad mācītājs stāv kancelē, aiz viņa muguras tiktu nolaists liels ekrāns, kurā būtu redzama viņa dzīve aizvadītajā nedēļā – kā viņš ir izturējies mājās pret savu sievu un bērniem, kā viņš ir reaģējis uz kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Vai jūs būtu ar mieru kāpt kancelē un sludināt šādos apstākļos?”
„Nē!” atbildēja mācītāji.
„Tādā gadījumā, mani draugi, jūs neesat atraduši evaņģēliju. Jēzum nebūtu bijušas problēmas ar šādiem nosacījumiem, un arī mums nevajadzētu būt. Viņš zināja, ka Viņa rīcība bija tikpat taisna un tīra kā Viņa mācība. Nesaku, ka mums jābūt garīgiem pārcilvēkiem, kas nekad nekļūdās, bet kļūdām vajadzētu būt kā izņēmumam, nevis kā likumam mūsu dzīvē. Un, kad esam krituši, Dievs vēlas, lai mēs atkal ceļamies un turpinām savu gājumu ar Viņu, nevis vārtāmies žēlumā pret sevi.
Runājot ar citiem par kristietību, vienmēr esmu atstāstījis savas dzīves piedzīvojumus, tostarp savas neveiksmes. Tie ir kļuvuši par neatņemamu semināru daļu, kuros piedalos, jo cilvēki jūtas piesaistīti un labprāt ieklausās tajos, kas atzīst savas vājības. Vēl svarīgāk, daudzi ir izsalkuši – līdzīgi, kā es biju, – pēc kāda, kas līdzdalītu, kā kristietība izskatās reālajā pasaulē, ne tikai baznīcā vai draudzē.
Problēma ir tad, ja mūsu ģimenēs kļūmes ir drīzāk kā likums, nevis izņēmums. Ja tas ir izņēmums, mūs neuztrauc kamera, un, ja tas nav izņēmums, mēs nevēlamies, lai kāds to redzētu. Izaicinājums jums, Dieva vīri, ir pārvērst evaņģēliju dzīvā, elpojošā realitātē savās mājās, un tad jūs varat to ienest savās draudzēs.”
Agrīnās draudzes vēsture ir atainota Apustuļu darbu grāmatā. Apustuļu darbu, nevis Apustuļu doktrīnu grāmatā, nevis Apustuļu uzskatu grāmatā, nevis Apustuļu svētrunu grāmatā, bet darbu grāmatā. Darbi ir patiesā evaņģēlija pazīme: „No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja 7:16)
Dārgo lasītāj, vai jūs būtu gatavs piekrist šādai jūsu dzīves pārbaudei? Ja nē, tad es aicinu jūs ar šo grāmatu rīkoties citādi, nekā esat rīkojies ar citām lasītajām grāmatām. Jūs savās rokās turat rokasgrāmatu projektam, ko grasāties īstenot savā dzīvē. Jūs varat ņemt šeit izklāstīto pieredzi un padarīt to par daļu no savas pieredzes. Ņemiet šeit izklāstītās domas un pārdomājiet tās, sakošļājiet, asimilējiet tās praktiskā pielietojumā, līdz tās kļūst par jūsējām.
Lai dzīvotu šādu dzīvi, no jums netiek prasīts daudz. Jums tikai jākopj sevī Dieva pastāvīgas klātbūtnes izjūta visas dienas garumā un pēc tam jābūt motivētam rīkoties saskaņā ar Viņa vadību. Pārāk vienkārši? Pamēģiniet, un jūs redzēsit.
