Kādu vakaru man piezvanīja cilvēks, ar kuru biju ticies pirms vairākiem gadiem. Toreiz viņš kopā ar ģimeni bija viesojies pie mums, jo viņi vēlējās apskatīt mūsu īpašumu un iepazīties ar mūsu dzīvesveidu. Mēs bijām ar viņiem dalījušies atziņās par praktisko evaņģēlija pielietojumu dzīvē, bet toreiz tas viņus pārāk nesaistīja. Tagad viņš pa telefonu sacīja: „Džim, es gribētu, lai tu ar ģimeni atbrauc pie mums uz nedēļas nogali. Zinu, ka jūs esat iepazinuši praktisko evaņģēliju, un mums ir nepieciešama neliela palīdzība mūsu ģimenes un laulības jautājumā.”
Atbildēju, ka lūgšu par to. Vēlāk, jūtot, ka Dievs man to atļauj, piezvanīju Robam un sacīju, ka mēs būsim.
Kad piektdienas vakarā ieradāmies viņu mājās, Robs vispirms mani uzaicināja nelielā pastaigā divatā. Izrādās, pa telefonu viņš nebija pateicis visu līdz galam jeb, kā teiktu juristi, nebija atklājis pilnu ainu. Izrādījās, ka pirms Roba zvana man, viņa sieva bija paziņojusi par savu nodomu šķirties. Nē, viņa nebija dusmīga uz Robu. Vienkārši viss bija beidzies. Nebija vairs nekādu jūtu. Viņa plānoja Robu atstāt un ņemt līdzi arī bērnus.
Robs bija jautājis, vai sieva paliktu kopā ar viņu, ja viņš mainītos. Viņa bija piekritusi padomāt par to, ja vīrs tiešām mainītos. Robam bija dota viena nedēļas nogale, kurā mainīties, ja viņš gribēja glābt savu laulību.
„Rob,” es sacīju, kad biju uzzinājis visu stāstu, „Dievs, kuru esmu iepazinis, un Viņa evaņģēlijs ir tik varens, ka garantēju tev, ka līdz svētdienai tu vari kļūt jauns radījums Kristū. Bet, Rob,” es turpināju, „nevaru garantēt, ka tava sieva tevi neatstās.”
„Labi, ko lai es daru?” viņš jautāja.
„Vienkārši ņem šo vienu tekstu un izmanto to dzīvē. Tas ir Jēkaba 1:19: „Lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties.”
Robs paskatījās uz mani, it kā jautātu: Ko? Es to esmu lasījis daudz reižu, un tu domā, ka TAS var glābt manu laulību?
Līdzīga problēma ar Rakstiem ir daudziem no mums. Mēs izlasām un dodamies savās gaitās, neapstājoties un nepārdomājot, kā lasīto praktiski izmantot dzīvē.
Es turpināju: „Rob, ko tas nozīmē – lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties? Tas nozīmē, ka tev būs jāattīsta jūtīgums dzirdēt Dieva balsi, Dieva klātbūtnes apziņu visā dienas gaitā. Pirmo reizi dzīvē tu ļausi kādam citam vadīt, noteikt savu rīcību. Tev būs jāmācās katru situāciju redzēt caur neredzamā Dieva skatījumu, kurš zina to, ko tu neredzi.
Viss šajā pasaulē kavē ticēt neredzamajam Dievam. Redzamā pasaule ir neredzamā Dieva ienaidniece. Redzamā pasaule sauc pēc tavas uzmanības, uzmācas tavām sajūtām un uzstāj, lai tu klausītos tajā. Tev būs jāsalauž šis ieradums un tā vietā jāmācās klausīties Dieva balsī: „Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!” (Jesajas 30:21)
Tā, Rob. Tagad par to, ko nozīmē „kūtrs runāt”. Tas nozīmē, ka mēs katru savu vārdu izjūtam caur Dievu, lai Viņš varētu mūs vadīt.”
Robs nebija paradis pārdomāt savus vārdus. Patiesībā tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc viņš bija nonācis līdz laulības krīzei. Es zināju, ko tas nozīmē, jo pats biju atradies līdzīgā situācijā, un tagad varēju runāt, ņemot vērā piedzīvotās izmaiņas, ko bija nesis šis vārdu pārdomāšanas process.
Atceros kādu rītu, kad biju garāžā tīrījis un asinājis savu ķēdes motorzāģi. Biju uzpildījis degvielas un eļļas tvertnes un nolicis zāģi plauktā gatavu darbam. Man patīk šāda darbošanās, taču nepatīk degvielas smaka, kas iesūcas rokās, tāpēc, pirms ķeros pie citiem darbiem, pa aizmugures durvīm iegāju mājā, lai vannas istabā nomazgātu rokas.
Es ziepēju rokas un biju priecīgs par jauno dienu kopā ar Kungu.
„Ko tu te dari, dārgais?” no durvju puses atskanēja mundra balss.
Pacēlu acis un redzēju Salliju raugāmies uz mani. Tai pašā brīdī sajutu vēlmi atcirst: „Vai tad neredzi, ka es mazgāju rokas? Ko tu tik muļķīgi vari jautāt!” Senāk es būtu pateicis to un vēl daudz ko vairāk. Tomēr tagad, kamēr mana miesa grasījās dumpoties, es dzirdēju mazo, kluso Dieva balsi sakām: „Esi laipns pret viņu, Džim.” Kurā balsī es klausīšos: miesas balsī, kura vēlas gremzties par viņas muļķīgo jautājumu, vai Dieva balsī? Esmu tik pateicīgs, ka izvēlējos sacīt: „Mazgāju rokas, dārgā.”
„Jauki, mīļais. Es tikai vēlējos zināt, kā tev klājas,” mana mīļā sieva atsaucās, un saskaņa starp mums nebija traucēta.
Vīri, kāpēc ir tā, ka pēc kāzām mēs gribam, lai sievas visu dara un runā tieši tā, kā darītu un runātu mēs? Mums būtu jāsaprot, ka mūsu sievu personā Kungs mūsu dzīvē ir ienesis skaistu dažādību un līdzsvaru. Es nebūtu uzdevis tādu jautājumu, kādu uzdeva viņa, tomēr patiesais iemesls, kāpēc Sallija mani tā valdzināja, bija tieši tas, ka viņa domā, rīkojas, izskatās un pat smaržo atšķirīgi no Džima Honbergera. Tās, džentlmeņi, ir labas ziņas!
Es vēlos, lai jūs, vīri, zinātu, ka mana laulība un, pats svarīgākais, mana attieksme pret brīnišķīgo personu, ar kuru esmu precējies, krasi uzlabojās, kopš atzinu un iemācījos novērtēt šīs atšķirības. Ja jūs vēlaties pilnveidot savu laulību, mācieties kopt Dieva klātbūtnes sajūtu un atsaukties tai. Tas vienmēr darbojas, bet Robam tas vēl bija jāatklāj.
„Tagad, Rob, paskatīsimies uz šī teksta pēdējo daļu,” turpināju. „Kūtrs dusmoties nozīmē, ka pat tad, kad sievas vai bērni mūs provocē, mēs izvēlamies palikt Kristū un ļaut mūs kontrolēt Viņa Garam, nevis mirkļa emocijām. Mēs izvēlamies nodot šīs satrauktās jūtas Dievam un atļaut Viņam aizvākt tās no mūsu dzīves, pirms tās ir nodarījušas pāri tiem, kurus mīlam.”
Mūsu pastaiga ieilga, un mūsu noieto ceļu iezīmēja ne viena vien asara. Tovakar Robam bija daudz, par ko domāt. Tā sākās viena no visneparastākajām nedēļas nogalēm, kādu jebkad esmu piedzīvojis.
Nākamajā rītā es ar lielu interesi gaidīju, kas notiks turpmāk. Es lūdzu par šo pāri, kuriem palīdzēt nevarēja neviens cilvēks, bet vienīgi Visvarenais. Mēs tikām aicināti pie brīnišķīgi klāta brokastu galda, un es ievēroju lielu bļodu ar kūpošu auzu putru tieši Roba priekšā. Tikko bija pateikta pateicības lūgšana, Robs piecēlās un grasījās sevi apkalpot. No viņa plūda nepārprotama man pirmajam attieksme.
Sēdēju un prātoju, vai Robs ir pārdomājis, ko nozīmē rīkoties saskaņā ar Dievu, kad pēkšņi viņš pārtrauca iesākto darbību, uz brīdi sastinga un tad pasniedza putras bļodu manam dēlam. Pēc tam viņš apkalpoja manu otru dēlu, manu sievu, mani, savu sievu un bērnus. Kamēr Robs to darīja, palūkojos uz viņa sievu. Viņa raudzījās uz vīru nesaprašanā pavērtu muti.
Es nudien domāju, ka visā viņu laulības dzīves laikā šī bija pirmā reize, kad sieva redzēja vīru vispirms apkalpojam kādu citu, nevis sevi. Robs bija kļuvis čakls klausīties. Kunga Gars bija uzrunājis Roba apziņu, un Robs bija sācis sadarboties ar neredzamo.
Dažas minūtes vēlāk viņa piecgadīgā meita nepieklājīgi – patiešām nepieklājīgi – pārtrauca tēvu, kad viņš runāja. Atceries, iepriekšējā vakarā mēs ar Robu bijām runājuši par to, ko nozīmē būt kūtram runāt un kūtram dusmoties? Tā, lūk, nudien nebija Roba dabīgā nosliece, un to viņš nodemonstrēja, dusmīgi un skarbi apsaucot meitu.
Un tad pēkšņi viņš apklusa. Nekad neesmu redzējis kādu citu darām tā, kā torīt izdarīja Robs. Viņš vienkārši mūsu visu acu priekšā nolieca uz brīdi galvu, un, kad viņš atkal pacēla galvu un paskatījās uz savu meitu, tas bija Dieva Garā. Ikviens varēja redzēt notikušo pārmaiņu. Meita bija ļoti pārsteigta, kad viņš sacīja: „Atvaino” un sāka runāt par viņas uzvedību. Atkal palūkojos uz Roba sievu un redzēju, cik izbrīnīta viņa ir par nepārprotamajām pārmaiņām viņas „bezcerīgajā” vīrā. Sēdēju un vēroju, un pat man bija grūti noticēt šim kontrastam.
Es redzēju, ka šī cilvēka dzīve sāk pārvērsties manā acu priekšā! Neredzamais Dievs vadīja un mācīja šo vīru, un, ļaujoties šim procesam, Robs savā dzīvē piepildīja to, kas teikts Filipiešiem 2:12,13: „Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti. Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.”
Līdzīgi piedzīvojumi turpinājās visu nedēļas nogali. Tas bija brīnumaini!
Kādā no sarunām Robs izteica dzēlību pret sievu. Tas bija viens no tiem mazajiem sarkasmiem, par ko visi citi smejas, bet kas ieduras sievas sirdī un liek tai iekšēji raudāt. Tam turpinoties gadu pēc gada, beigu beigās viņa tā nocietinās, ka vienkārši vairs nav nekādu jūtu, un viņa vēlas šķirties. Klusumā, kas sekoja viņa dzēlīgajai piezīmei, Robs raudzījās uz sievu un pēkšņi iesaucās: „Kāpēc gan es tev to nodaru? Esmu tā rīkojies visus šos gadus, kopš esam precējušies. Vai tu man piedosi?” Viņa sejā atspoguļojās patiesa nožēla un nepatika pret sevi. Bet sievas acīs bija asaras, jo beidzot viņā atkal bija iedzirkstījusies cerība.
Svētdienas pēcpusdienā sanācām kopā tikai mēs četri pieaugušie. Vēlējos zināt, ko viņa grasās darīt. Vai viņa šķirsies? Nē, viņa bija izlēmusi neatstāt vīru. „Beidzot esmu ieraudzījusi cerības stariņu.” Mēs atstājām viņus ar šo cerību nākotnei un arī ar brīdinājumu, cik viegli sātans var jauno pieredzi novirzīt no ceļa.
Cerība ir viss, ko daudzi no mums vēlas, kaut tikai cerības stariņu, ka lietas var nokārtoties – vai tās būtu laulības problēmas vai pavisam kas cits.
Arī Mozum bija problēmas. Viņam bija jāved uz apsolīto zemi vesela tauta ar Džimiem Honbergeriem. Vesela tauta stūrgalvīgu, ietiepīgu indivīdu. Nevienam nenovēlu šo darbu! Bet Mozus, „it kā neredzamo redzēdams, .. izturēja”. (Ebrejiem 11:27) Viņš mācījās uz redzamo – pārtikas trūkumu, ūdens trūkumu, sacelšanos, čūskām un elkdievību – raudzīties caur neredzamā Dieva acīm. Kad viņš to darīja, visas problēmas pagaisa. Dievam nekas nebija par grūtu!
Ja mēs kultivēsim šo prasmi un uzticēsimies Viņam, kurš redz un zina visu, mēs piedzīvosim daudz vairāk Dieva rokas vadību savā dzīvē.
