Kad jaunajā vietā bijām nodzīvojuši jau vairāk nekā divus gadus, zināju, ka man galu galā būs jāatrod kāda nodarbošanās, bet es aizvien nesapratu, ko tieši man vajadzētu darīt. Ticēju, ka mans visu zinošais Debesu Tēvs zina, kādā virzienā man doties. Tomēr tas bija vēl laikā, kad sekošana Viņa vadībai man padevās ar lielām grūtībām. Dievam nācās būt ļoti neatlaidīgam, lai pievērstu manu uzmanību.
Kārtojot dažādas sadzīviskas lietas pilsētā, satiku vietējā nekustamo īpašumu tirdzniecības uzņēmuma īpašnieku. Ar Polu biju sadarbojies, kad pirmo reizi apsvērām pārcelšanos uz Montānu. Kaut arī toreiz viņš mums nebija spējis palīdzēt, Pols bija draudzīgs rietumnieks un arī tagad mani laipni sveicināja. Viņš sacīja: „Zini, es pēdējā laikā par tevi domāju. Es plānoju paplašināt darījumus, iekļaujot arī attālos īpašumus lauku apvidos un kalnos. Domāju, ka tev vajadzētu nākt pie manis darbā.”
Es viņam pateicos par piedāvājumu, bet ideju noraidīju. Galu galā, lielāko daļu dzīves biju nodarbojies ar pārdošanu un zināju, ka nekustamā īpašuma tirdzniecība prasa pavadīt daudz laika birojā un sanāksmēs. Turklāt man būtu jāiegūst licence un es nevarētu strādāt šajā darbā bez telefona. Tolaik vienīgais pieejamais telefons mūsu ielejā bija radiotelefons, un tas bija tik dārgs, ka nebija jēgas par to pat domāt.
Taču ideja atgriezās atkal un atkal. Šķiet, ik reizi, kad atrados pilsētā, es uz ielas vai veikalā sastapu Polu, un ik reizi viņš mani aicināja vēlreiz apdomāt priekšlikumu strādāt pie viņa. Beidzot es piekritu tikties un pārrunāt iespējas. Joprojām biju pārliecināts, ka tā ir veltīga laika šķiešana, bet šķita, ka Pols neatlaidīsies, kamēr viņam neparādīšu, cik šī ideja ir nepraktiska. Tā kādu dienu kopā ar Salliju ierados Pola birojā.
„Nu, Džim, kas tad tev īsti vajadzīgs, lai nāktu pie manis strādāt?”
„Pirmām kārtām, es iesāku, „man nav licences. Tev būtu jāapmaksā visi izdevumi par licences iegūšanu, ieskaitot mācību grāmatas un eksāmenus.”
Pols tikai pamāja, un es turpināju. „Kad apmetāmies uz dzīvi kalnos, es ļoti nopūlējos, lai iegūtu kontroli pār savu laiku. Ja mani iekļautu valdē, tev jāapsola, ka man nekad nebūtu jāapmeklē nekādas sanāksmes. Man jābūt brīvam strādāt tik daudz vai tik maz, cik pats vēlos. Tev būtu arī jāapmaksā visas manas biedra naudas un reklāmas izdevumi.”
„Un tas ir viss, ko tu vēlies?”
„Nē. Tev būs arī jāierīko manās mājās telefons un jāapmaksā visi izdevumi par to.”
„Tas ir viss?” viņš jautāja.
„Jā,” es atteicu.
„Lieliski!” Ar vāji slēptu triumfu viņš atvēra rakstāmgalda atvilktni, izvilka divas grāmatas un pasniedza tās man. Manās rokās atradās mācību līdzekļi, lai sagatavotos licences iegūšanas eksāmenam.
„Tu neesi pie pilna prāta!” es beidzot izdvesu. Biju piedāvājis viņam vissliktāko darījumu pasaulē. Neviens uzņēmējs nebūtu gatavs uz tādiem izdevumiem bez garantijas, ka tas atmaksāsies.
Pols tikai pasmaidīja un teica: „Dod man ziņu, kad būsi gatavs eksāmenam.” Vēlāk uzzināju, ka Pols bija ievācis ziņas par mani no dažiem darījumu partneriem Viskonsinā. Viņi bija teikuši: „Džims Honbergers vislabāk strādā viens pats. Atstāj vienkārši viņu vienu, un viņš visu izdarīs.”
Ar novēlošanos sapratis, ka Dievs ir vadījis notikumus un pūlējies pievērst manu uzmanību, nolēmu, ka nekustamā īpašuma tirdzniecībai pieiešu ar tādu pašu attieksmi kā visai savai dzīvei kopumā: „Kungs, ko Tu man liksi darīt?” Tiekoties ar klientu, es lūdzu Dieva vadību, lai saprastu, kuru īpašumu viņam vai viņai rādīt, un Kungs svētīja manu paļāvību uz Viņu.
Teicu Polam, ka viņš nav pie pilna prāta, bet vai tā tiešām bija? Drīz vien pārdošanas apjoma ziņā es biju pirmais aģents mūsu birojā, un mūsu birojs bija pirmajā vietā štatā. Padomājiet tik, un es gandrīz biju nonicinājis ideju par nekustamā īpašuma pārdošanu.
Neatkarība no Dieva vienmēr ir bijusi Džima Honbergera dzīves lāsts. Dienu pēc dienas mācos aizvien mazāk uzticēties sev un lūdzu, lai Kungs mani darītu aizvien jūtīgāku pret Viņa Gara vadību. Nelaimīgā kārtā esmu tāds grūtgalvis, ka dažkārt ar izmisumu domāju, vai vispār kādreiz to apgūšu.
Dievs vēlas ikvienu no mums vadīt mūsu dzīves ceļā, bet reizēm mēs šīs vadības jēgu ieraugām tikai vēlāk, kad atskatāmies uz piedzīvoto.
