„Džim, vai tu varētu aiziet aizvērt siltumnīcu, pirms ej vakara pastaigā?” kādu vakaru man jautāja Sallija.
„Protams,” es teicu un devos augšup pa nogāzi siltumnīcas virzienā. Siltās dienās siltumnīca ir jāvēdina, lai tā nepārkarstu. Toties naktis šeit kalnos mēdz būt aukstas pat vasarā, tāpēc ventilācijas logi vakarā jāaizver, lai pasargātu pret aukstumu vārīgākos augus. Kad biju beidzis sakārtot siltumnīcu uz nakti, pulkstenis bija seši vakarā.
Parasti vakaros dodos nelielā pastaigā gar upi. Tas man palīdz nomierināties un noskaņoties mūsu ģimenes laikam sešos trīsdesmit. Tovakar man radās ideja paieties gar mūsu īpašuma augšējo robežu, nevis gar upmalu kā parasti.
Tiklīdz sāku iet, jutu mudinājumu: „Džim, tev vajag pastāstīt sievai, uz kuru pusi dodies. Tev var uzbrukt grizli lācis.” Tāda doma šķita muļķīga, tāpēc to noraidīju. Tad es otrreiz jutu šo pašu mudinājumu, un atkal mans prāts turējās pretī.
Te būtu vietā paskaidrojums. Mans īpašums ir īsti džungļi, un pietiek tikai nedaudz attālināties, lai no mājas tevi vairs nevarētu redzēt. Parasti es pastaigājos lejā pie upes, tāpēc pastaiga mežā otrpus mājas nozīmēja atkāpšanos no ierastās kārtības. Ja es gadījumā pazustu, ģimene mani meklētu pie upes, nevis mežā. Ja es būtu pateicis Sallijai, kurp dodos, nevaru apgalvot, ka tas ko būtu mainījis manos turpmākajos piedzīvojumos, tomēr tagad fakts, ka nebiju Sallijai neko teicis, lika man justies nelāgi.
Pēc apmēram divsimt jardiem nonācu pie nelielas, garenas ieplakas. Tikko biju sācis kāpt lejup, sajutu saltumu, kam nebija nekāda sakara ar laika apstākļiem. Paceļot acis, ieraudzīju lāču māti ar mazuļiem. Viņa bija izslējusies pakaļkājās un raudzījās tieši uz mani apmēram no trīsdesmit vai četrdesmit pēdu attāluma.
Kad lācis uz tevi skatās, tas nestāv mierā. Tā kā lāčiem ir vāja redze, tie, pūloties fokusēt skatienu, šūpojas šurpu turpu. Tici man, tikt šādi aplūkotam ir visai biedējoši.
Skatoties uz lāci, man prātā pazibēja stāsts par Elīzu un negodbijīgajiem zēniem, kurus Dievs sodīja ar divu lāceņu starpniecību (2. Ķēniņu 2:23, 24). Prātoju, vai arī mani Dievs grasās sodīt, jo nebiju klausījis mazo, kluso Dieva Gara balsi.
Ar skatienu meklēju kādu koku, kurā varētu uzrāpties, bet tādu tuvumā nebija. Intuitīvi jutu, ka pret šo redzamo problēmu man jāstājas ar neredzamā spēku.
Jēzus sacīja: „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko.” (Jāņa 10:27) Sapratu, ka nepietiek tikai apzināties, ka Dievs uz mani runā. Nepietiek tikai ar to, ka atzīstu Viņa ilgas vadīt mani manas dzīves ceļos. Man vajadzēja Viņam sekot, bet es to nebiju darījis. Es lūdzu: „Dievs, piedod man! Bet ko lai tagad daru?”
„Noliecies, Džim, ieplakā, lai lācis tevi nevar redzēt. Un tad ātri skrien uz viesu namiņu.” Es tā arī darīju – noliecos, cik zemu varēju, un steidzos uz viesu namiņu. Tomēr pat tagad es pilnībā nepaklausīju. Paldies Dievam, ka Viņš mani nepameta manas kūtrās klausīšanas dēļ. Cik gan pacietīgs ir Dievs, kam mēs kalpojam!
Māte man vienmēr bija teikusi: „Tava ziņkārība reiz sagādās tev lielas nepatikšanas, Džim.” Skrienot pa ieplaku, man radās vēlēšanās palūkoties, ko dara lācis. Galu galā, neviens man pēcpusē vēl nebija iekodis. Paklausot mudinājumam skriet uz viesu namiņu, lācim es biju pagriezis muguru, un man nudien nepatīk atrasties ar muguru pret grizli.
Kad biju apmēram pusceļā līdz viesu namiņam, nogāzes augšmalā ievēroju celmu un nolēmu uzrāpties un paskatīties, ko dara lācis. Atskatījies redzēju, ka vietā, kur lācene bija iepriekš, tagad tās nav. Tur bija redzami tikai lācēni, kurus māte drošības labad bija uzsūtījusi kokā. Tie tupēja kādā duglāzijā, lai netraucētu mātei, kamēr tā tiks galā ar mani.
Un tad es ieraudzīju arī lāceni. Viņa bija izslējusies uz pakaļkājām un stāvēja vietā, kur biju pirms neilga brīža, un skatījās tieši uz mani. Tolaik jau pazinu lāčus pietiekami labi, lai saprastu, ka viņa grasās man uzbrukt. Viņa dzirdēja savus lācēnus raudam kokā, un uguntiņas lāču mātes acīs nepārprotami liecināja, ka viņa nav apmierināta ar Džimu Honbergeru! Palūkojos uz viesu māju un nodomāju, ka nepagūšu līdz tai aizskriet.
Vai jūs zināt, cik ātri skrien grizli? Tie skrien daudz ātrāk par mani! Psalmu grāmatā 34:7 teikts: „Kas bija postā grimis, sauca, un Tas Kungs viņu uzklausīja un izrāva viņu no visām viņa bēdām.” Lūk, tādam Dievam es gribu kalpot. Un vai gan jūs ne? Dievam, kurš izglābj tos, kas Viņu sauc.
Uztraukumā un nožēlā izsaucos: „Kungs, vai es jebkad mācīšos?”
„Vienkārši paliec mierā, Džim, viss būs labi!”
Kamēr tā stāvēju un skatījos, lācis nolaidās uz visām četrām un uzrūca saviem mazuļiem. Vismaz tie zināja, ko nozīmē paklausība, un veikli metās pie mātes. Bija tikai jūnijs, un lācēni vēl bija ļoti mazi, bet jau rudenī tie būs paaugušies un kļuvuši par bijību iedvesošiem plēsoņām, līdzīgiem savai mātei. Kad mazuļi bija atkal pie mātes, lācene, pagriezusies pret mani, ar skaļu rūcienu izteica savu nepatiku un kopā ar bērniem pazuda krūmos.
Uzveikt ieradumu ignorēt Kunga neredzamo klātbūtni mēs varam vienīgi ticībā. Ikvienam no mums jāattīsta garīgā apziņa, līdz tā kļūst par galveno un noteicošo faktoru mūsu dzīvē.
Neesmu vienīgais, kurš iekuļas nepatikšanās, pazaudējot Dieva pastāvīgās klātbūtnes perspektīvu. No šīs problēmas cieš arī mana ģimene. Tā ir bijis vienmēr, kopš pasaulē ienāca grēks. Kad Ieva atnesa Ādamam aizliegto augli, viņš zināja, ka sieva ir bijusi nepaklausīga Dievam. Tomēr Ādams domāja, ka viņa mīlestības pret Ievu dēļ nav iespējams pat pieļaut domu par šķiršanos. Viņš izvēlējās ēst augli, lai paliktu kopā ar sievu, pat ja viņu vienīgā iespējamā kopējā nākotne bija nāve.
Ievērojiet, kā mainījās viņa attieksme, kopš viņa griba un rīcība vairs nebija pakļauta Dievam. Vispirms viņš savā kļūdainajā rīcībā vainoja Ievu, bet pēc tam arī Dievu par to, ka Viņš bija radījis Ievu! „Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.” (1. Mozus 3:12)
Esmu novērojis, ka mūsu ģimenē tā vienmēr ir mana sieva, kurai jācieš, kad pazaudēju Dieva klātbūtnes apziņu. Tomēr esmu pārliecinājies arī par to, ka nekas tā neuzlabo mūsu laulības attiecības kā mācīšanās saprast redzamo, manus vārdus un rīcību caur neredzamā Dieva iespaidu.
