Iespējams, vispārprastākais no veidiem, kā Dievs runā uz mums, ir ietekmējot mūsu prātu. Daudzi man saka: „Es nekad nedzirdu Dievu uz mani runājam tā, kā tu saki, Viņš runā uz tevi.” Es parasti atbildu: „Tu dzirdi gan, tikai tu neapzinies, ka tā ir rāmā un klusā Dieva balss, vai arī tu esi tā iemācījies ignorēt Dieva mudinājumus, ka tos vairs nesaklausi.”
Vai esat ievērojis, ka cilvēki, kuri dzīvo blakus dzelzceļam, šķiet, vispār vairs nemana garām braucošos vilcienus, kamēr viesiem šis troksnis šķiet apdullinošs? Mēs varam izdarīt to pašu ar Dievu. Kad mēs neatlaidīgi ignorējam Viņa mudinājumus, tie vienkārši sajaucas ar fona troksni, līdz kļūst gandrīz neuztverami.
Man ir kāds draugs; lai aizsargātu viņa privātumu, saukšu viņu par Arnoldu. Viņš pienāca pie manis pēc svētrunas un sacīja: „Džim, tu sacīji, ka Dievs uz tevi runā, bet es nekad neesmu dzirdējis, ka Viņš tā uzrunātu mani.”
„Viņš runā uz tevi, un tu esi Viņa balsi dzirdējis,” es teicu.
„Tu domā?” Arnolds skeptiski pārjautāja.
„Protams,” es apstiprināju. „Atceries, kad pēdējo reizi lielveikalā pie kases tavas acis pievērsās tenku žurnāliem vai tiem ar trūcīgi ģērbtām sievietēm uz vāka, ko Kungs tobrīd sacīja tavā prātā?”
Biju gandrīz pārliecināts, ka zinu pareizo atbildi. Iespējams, Arnolds nebija izveidojis tādas attiecības ar Dievu, kas ietvertu reālu komunikāciju, bet es zināju, ka viņš sevi uzskata par kristieti. Neviens, kurš pret kristietību attiecas nopietni, nevar raudzīties uz šīm bagāto un slaveno blēņām un sēnalām vai uz pēdējās modes jutekliskajiem attēliem bez Dieva pamudinājuma pasargāt viņa prātu no visiem šiem sārņiem.
„Viņš sacīja: „Neskaties!”” Arnolds atbildēja.
„Un ko tu darīji?”
Klusums.
„Ko tu darīji?” jautāju vēlreiz, bet viņš man neatbildēja.
Ak, mani draugi, nav tā, ka mēs nedzirdētu Dieva balsi, bet mēs esam iemācījušies neatsaukties Viņam. Es to saucu par selektīvu dzirdi jeb selektīvu klausīšanos. Tas ir tas, kas liek mums domāt, ka mēs dzīvojam bez Viņa vadības.
Protams, ne jau viss, kas ienāk mūsu prātā, ir Dieva mudinājums. Dažādas idejas mūsu galvā var rasties no trim avotiem. Pirmkārt, domas var ierosināt Kunga Gars. Otrkārt, avots var būt mūsu pašu miesa, kas ietver mūsu kaislības, tieksmes un vēlmes. Visbeidzot, mēs dzīvojam pasaulē, kuru velns ir ievilinājis dumpī pret Dievu, un mūs viņš vilina uz grēku ne mazāk, kā to darījis ar iepriekšējo paaudžu cilvēkiem. Tad kā gan mēs varam izvērtēt domas, kas ienāk mūsu prātā, un atšķirt tās?
Mēs varam un mums vajadzētu visus mudinājumus pakļaut Dieva Vārda pārbaudei. Tomēr ir reizes, kad viena vai otra doma pati par sevi nav ne pareiza, ne nepareiza. Kā piemēru atcerieties gadījumu, kad Kungs, lai glābtu no traumas vai pat nāves, mudināja mani nostāties zāģējamā stumbra otrā pusē. Raugoties no morāles viedokļa, tur nebija nekā nepareiza, lai kurā pusē es stāvētu. Tas nebija saistīts ne ar vienu Bībeles principu, pēc kura būtu varējis šo mudinājumu pārbaudīt. Taču toreiz es jau biju sācis apgūt Dieva balss klausīšanos.
Jo vairāk mēs klausīsimies Viņa balsi, jo pazīstamāka tā kļūs – tas ir gluži tāpat kā ar jebkuru draugu. Viens no kritērijiem, pēc kura es vērtēju prāta pamudinājumus, ir šis: ja es tieku mudināts uz pašaizliedzību – citu vajadzības un jūtas vērtēt augstāk par savējām –, tad šādam mudinājumam varu droši sekot. Šādas tieksmes ir svešas manai iedzimtajai grēcīgajai dabai, arī sātanam šādas īpašības nepiemīt.
Mums ir jāsaprot, ka cilvēka prāts, kaut arī vājš un kļūdains, ir un paliek vienīgais kanāls, pa kuru Dievs var ar mums sazināties. Tiem, kuri meklē iespēju sazināties ar Visuma Valdnieku, vajadzētu izvairīties no visa, kas vājina prāta darbību. Prātu un uztveri ietekmējošu ķīmisku vielu lietošana, lai sasniegtu tā saukto augstāko esības stāvokli, ir pietiekams iemesls ļoti skeptiski vērtēt šķietamās vēstis, ko cilvēks saņem, atrodoties šādā stāvoklī. Dievs mūs aicina izmantot spriešanas spējas, ar kurām Viņš pats mūs ir apveltījis: „„Nāciet tagad un spriedīsim kopā,” saka Kungs.” (Jesajas 1:18, NKJV)
Daudzi, daudzi cilvēki apzinās, ka savās domās saņem vēstis, kuru izcelsme ir ārpus viņiem pašiem. Nelaiķis dziedātājs, komponists un dziesmu tekstu autors Džons Denvers savā dziesmā „Uz sapņa spārniem” to ir izteicis šādi: „Es ieklausos balsīs, kas ir manī, jo zinu, ka tās mani vadīs.”
Dažus kristiešus, ar kuriem esmu par šo jautājumu runājis, šie iekšējie mudinājumi ļoti mulsina, jo tie līdzinās vēstīm, ko saņem Jaunā Laikmeta (New Age) kustībā iesaistītie. Man ir draugi, kuri patiesībā pieder Jaunā Laikmeta kustībai, un viņu dzīvesveids ļoti līdzinās manējam. Viņi ir brīvi no kredītiem. Viņi dzīvo skaistās meža mājās. Viņi ēd veselīgu ēdienu. Un, jā, līdzīgi man, arī viņi dzird mudinājumus savās domās un izvēlas tiem paklausīt.
Tomēr viņi atsakās saskaņot savu dzīvi ar Dieva Vārdu, viņi nešķiro šīs balsis un neatzīst, ka tās varētu būt arī no velna. Gari, kas uz viņiem runā, ir tik prasīgi, ka nosaka pat to, kādi krekli šiem cilvēkiem jāvalkā. Viņiem nav citas izvēles, kā vien kalpot savu domu dievam. Mani tas ļoti skumdina, jo viņi atrodas tik tuvu patiesībai un tajā pašā laikā tik tālu no tās.
Lai cik ļoti mēs ilgotos pēc Dieva vadības savā dzīvē, pastāv briesmas, ka mēs vērsīsimies pie Dieva bez pakļāvīga gara, kas būtu labprātīgs paklausīt visam, uz ko Viņš mūs aicinās. Ja mēs negribam neitralizēt savas vēlmes, mēs būsim tendēti izmantot savus lolotos mērķus un idejas kā standartu, pēc kura vērtēt domas un pamudinājumus. Ja mums galvā rodas doma, kas atbilst mūsu iepriekšējiem priekšstatiem vai aizspriedumiem, nav grūti pieņemt, ka tai jābūt Dieva vēstij.
Iespējams, lielākais šķērslis brīvai un atvērtai saziņai ar Dievu ir tas, ka mēs nepiešķiram Dievam ekskluzīvas tiesības savā dzīvē. Dievs vēlas būt kopā ar mums katru dienu kā mūsu pastāvīgais pavadonis un sabiedrotais. Kungs vēlas, lai mēs dienas gaitā sarunātos ar Viņu un paļautos uz Viņa gudrības vadību, vienalga, vai strādājam, atpūšamies vai tiekamies ar draugiem.
Varbūt arī jums ir līdzīga nosliece kā man – kad ir darāms darbs, nobīdīt Dievu sāņus. Tas ir gandrīz tā, it kā es teiktu: „Labi, Jēzu, pasēdi te. Man tagad ir kas jāpaveic!”
