Pirms dažiem gadiem Endrjū Sallijai un man izgatavoja koka šūpoles. Tā bija brīnišķīga dāvana, un mēs to esam likuši lietā katru dienu – laikā, ko mēs saucam par Šūpoļu Laiku. Pēcpusdienās mēs ar Salliju noliekam malā visus savus darbus un nosēžamies viens otram līdzās. Tas ir Sallijas laiks, kad viņa var dalīties ar visu, kas uz sirds. Dažreiz mēs runājam par mūsu dziļajām sirds lietām, bet citreiz vienkārši pārspriežam dienas notikumus. Tas ir ieplānots laiks, ko es pavadu ar savu karalieni, laiks, kurā es patiešām ieklausos viņā. Tas ir laiks, kuru esmu mācījies augstu vērtēt.
Reiz tieši mūsu Šūpoļu Laikā pie mums ieradās kāds draugs.
Mēs sasveicinājāmies, un viņš paskaidroja sava brauciena iemeslu.
„Vai tu steidzies?” es jautāju.
„Nu, man šovakar gan būtu jātiek atpakaļ pilsētā, bet vispār es pārāk nesteidzos,” viņš atbildēja.
„Lieliski!” es sacīju. „Vai tu, lūdzu, varētu ieiet istabā un pakavēties kādas minūtes? Man šobrīd ir norunāta satikšanās ar sievu.”
Viņš palūkojās manī ar jautājošu skatienu un iegāja mājā. Manai sievai bija jāzina, ka viņa man ir svarīgāka par negai
dītu ciemiņu. Šāda prioritāšu noteikšana ir viena no atslēgām, kas atver durvis dzīvai komunikācijai ne tikai ar dzīves biedru, bet arī ar Dievu. Sātans smagi nopūlas, lai iznīcinātu šādu saskarsmi mūsu laulībā, jo bez tās laulības attiecības pamazām mirst. Iedomājieties, kā sātans vēl vairāk cenšas sagraut dvēseles komunikāciju ar Dievu! Un, lai to izdarītu, viņš izmēģinās visus iespējamos līdzekļus.
Viņš mulsina mūsu prātus ar visu ko – sākot ar mūziku un beidzot ar reklāmām, kropļojot mūsu uztveri gluži tāpat, kā komunistu valstis mēdza kropļot Amerikas Balss radiopārraides. Mums jāapvieno pūles, lai mūsdienu sabiedrības totālajā trokšņa un nevajadzīgas informācijas uzbrukumā saglabātu saikni ar Dievu.
