Pēc pasākuma Tenesī kopā ar ģimeni devos uz Nešvilas lidostu, lai lidotu uz nākamo vietu, kur biju aicināts runāt. Tā kā laika bija pietiekami, nolēmu vispirms aizvest uz izlidošanas zonu savu ģimeni un bagāžu un tikai pēc tam atdot nomas mašīnu. Man šķita, ka tā būs ērtāk, nekā vispirms atdot mašīnu un tad spiesties ar visu bagāžu nomas uzņēmuma busiņā. Piebraucis pie lidostas durvīm, ieraudzīju brīvu stāvvietu tieši pie izlidošanas zonas ieejas. Parasti šādās vietās mēdz būt grūti atrast, kur novietot automašīnu, bet todien tiku pie vislabākās iespējamās stāvvietas.
Gatavojoties izkāpt, jutu mudinājumu izņemt no automašīnas atslēgu. Bet kāpēc gan? Neredzēju tam nekādu jēgu. Ja tā padomā, es tikai ienesīšu ceļa somas uzgaidāmajā zālē un tūliņ būšu atpakaļ. Tad manā prātā uzzibsnīja doma, ka vajadzētu nolaist sānu loga stiklu. Es ignorēju arī šo ideju. Galu galā, rīts bija auksts, un man šķita, ka būs patīkamāk, atgriežoties no bagāžas nešanas, iesēsties siltā mašīnā.
Atgriežoties atradu savu nomāto ševrolē joprojām klusi darbojamies tukšgaitā, bet visas mašīnas durvis bija slēgtas, un vienīgā atslēga, protams, atradās iekšā. Tūliņ aptvēru, kāpēc Dievs bija mani mudinājis izņemt atslēgu, un pie sevis izsaucos: „Ak, Kungs, man tiešām žēl!” Mana neatkarība no Dieva vienmēr ir rakstāma tieši šādi: NEPATIKŠANAS.
Savos daudzajos ceļojumos esmu ko apguvis attiecībā uz aviokompānijām: ja kavējos, viņi mani negaida! Es nudien biju ķezā, jo līdz mūsu reisam bija palikusi ne vairāk kā stunda. Turklāt visu vēl ļaunāku darīja apstāklis, ka automašīna atradās vietā, kur drīkst apstāties tikai uz dažām minūtēm; ja tas netiek ievērots, policists vispirms izraksta soda kvīti, bet pēc tam atbrauc vilcējs un mašīnu aizvelk. Es ieskrēju lidostā un pasaucu Endrjū, lai viņš nostājas pie automašīnas gadījumā, ja to grasīsies vilkt prom, bet pats skrēju uz automašīnas nomas biroju. Tur pie lodziņa stāvēja gara rinda klientu. Sapratu, ka mana lidmašīna pacelsies, pirms vēl būšu ticis līdz lodziņam. Tagad, kad biju nonācis šādās nepatikšanās, biju motivēts klausīties, patiešām nopietni ieklausīties Dieva norādījumos. Tā nu klusībā lūdzu: „Kungs, ko lai tagad daru?”
„Vienkārši pieej pie lodziņa un pajautā pēc vadītāja. Jā, tieši tā, rindā stāvētājiem tas nepatiks; jā, tu jutīsies neērti, bet tas nekas, viss būs labi!”
Tā arī darīju – piegāju pie lodziņa un apvaicājos pēc vadītāja. Viņš sacīja, ka viņiem nav rezerves atslēgu, bet, ka varētu to dabūt no automašīnas pārdevēja. Ātri atradis mašīnas sērijas numuru, viņš to pa telefonu nosauca dīlerim. Pārdevējs ar kurjeru atsūtīja atslēgu, un ar to rokās steidzos pie mašīnas. Taču tur redzēju, ka policists patlaban raksta soda kvīti, bet mans dēls stāv malā. Viņš bija ļoti samulsis, tāpēc nebija neko teicis. Es tūlīt izstāstīju savu problēmu policistam, kurš, esmu viņam tik pateicīgs, iežēlojās par mani.
Kad mēs ar Endrjū laimīgi iesēdāmies mašīnā, gribēju pavaicāt, kāpēc viņš bija aizslēdzis durvis. Es to būtu arī darījis, bet Kungs ļoti noteikti runāja manā prātā, lai klusēju. Bet, Kungs, es tiepos, ir taču skaidrs, ka to izdarīja viņš. Es to nedarīju, un viņš pēdējais izkāpa no mašīnas. Droši vien viņš vienkārši aiz ieraduma nospieda pogu.
„Ciet klusu, Džim. Gan tu uzzināsi, kā tas patiesībā notika.
Nesaki vārdus, kas vēlāk būs jānožēlo,” Kungs atbildēja.
Vēlāk, kad šo starpgadījumu izstāstīju brālim, viņš man visu izskaidroja: „Vai tad tu, Džim, nezināji, ka šiem jaunajiem ševrijiem ir laika atslēga, kas automātiski aizslēdz durvis?” To es tiešām nezināju un biju ļoti pateicīgs Kungam, ka Viņš man nebija ļāvis nepamatoti apsūdzēt dēlu.
Kad atceros šo piedzīvojumu, mana sirds joprojām sažņaudzas sāpēs. Biju pavadījis nedēļas nogali, sludinot citiem par to, kā būt jūtīgiem pret Kunga Garu, bet pats ignorēju Viņa vadību un ar savu selektīvo dzirdi izraisīju visas šīs nepatikšanas.
Bieži vien lietas, ko Dievs mūs aicina darīt, tajā brīdī šķiet pilnīgi bezjēdzīgas. Dievs man nepateica, ka atslēga jāizņem tāpēc, ka mašīna pati aizslēgs durvis un, ja atslēga būs palikusi iekšā, es tās vairs nevarēšu atvērt. Tā vietā Viņš dara sevi atkarīgu no mūsu uzticēšanās Viņa vadībai, no mūsu ticības tam, ka Viņš mūs mīl un savā gudrībā zina, ko dara, un no mūsu labprātīgas paklausības Viņa norādījumiem. Es to saucu par eksperimentālu reliģiju jeb izmēģinājumu reliģiju, jo katrā no šiem piedzīvojumiem, kaut arī neesmu pilnībā paklausījis, esmu apguvis kādas mācības un audzis savā izpratnē. Kad redzu visas nepatikšanas, kurās esmu nokļuvis, neklausot Kunga vadībai, tas manī stiprina apņemšanos nākotnē būt uzmanīgākam pret Viņa kluso balsi un nekavējoties paklausīt Viņa norādījumiem. Šis process – mācīšanās klausīties un paklausīt – ir eksperimentālās reliģijas kodols.
